Būvniecības nozarē atkal vērojama strauja izaugsme. Vai tā turpināsies ilgstoši?
Uzlabojums, ko rāda statistikas dati, būs īslaicīgs. Neredzu iemeslu optimismam, jo, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, nekas nav mainījies - Eiropas līdzfinansējuma apgūšana iekavēta, privātās partnerības iespējas būvniecībā ierobežotas. Ja patlaban būvkompānija Latvijā ko lielāku būvē, tad ļoti bieži tas notiek, piesaistot Eiropas Savienības projektu līdzfinansējumu, tāpēc nozare ir ļoti atkarīga no tā, kā Eiropai būs ar veselību, bet arī šajā jautājumā nav īpaša iemesla optimismam.
Varbūt ārvalstu investīciju ienākšana varētu sekmēt dzīvojamo ēku būvniecības atsākšanos?
Nedomāju gan, jo ekonomiskā situācija Latvijā un citur Eiropā ir tāda, ka nevaram cerēt uz milzīgu privāto investoru pieplūdumu. Patlaban dzīvojamo ēku būvniecība vērojama vien kūrortpilsētā Jūrmalā, bet kūrortpilsētām, vienalga - Latvijā, Spānijā, Francijā vai kādā citā valstī, ir īpaša specifika, situācija kūrortpilsētās nav tā, pēc kuras var izdarīt secinājumus par valsts ekonomisko situāciju un tirgus attīstību.
Valsts mērogā nopietnus dzīvojamo ēku būvniecības projektus neredzu, jo būtu vajadzīgs vidusslānis, kas, piesaistot banku kredītus, varētu dzīvokļus pirkt. Turklāt bankas vēl nav atbrīvojušās no saviem dzīvokļu uzkrājumiem. Paies trīs četri gadi, kamēr bankas izpārdos dzīvojamās platības, kas nonāca to rokās, kredītņēmējiem nespējot nokārtot kredītsaistības ekonomiskās krīzes laikā.
Būvniecības nozare pēdējo 5-7 gadu laikā piedzīvojusi ļoti kardinālas pārmaiņas. Kādu pieredzi tas devis?
Krīzi pārdzīvojuši un veiksmīgi strādā tie būvniecības uzņēmumi, kuri mērķtiecīgi gājuši uz savu uzņēmumu attīstību, savukārt tie, kas centušies viegli nopelnīt naudu, ir pazuduši.
Pieredze rāda arī, ka uzņēmējam vienmēr jābūt soli priekšā laikam. Jau pirms krīzes sapratām, ka jāraugās uz ārvalstu tirgiem, jo Latvijas tirgus, objektīvi vērtējot, ir mazs, piemēram, mūsu alumīnija konstrukciju rūpnīca viena pati var izpildīt visus Latvijas pasūtījumus, bet līdzīgas rūpnīcas mūsu valstī ir trīs četras. Loģiski, vietējā tirgū visiem alumīnija konstrukciju ražotājiem ir par šauru, tāpēc esam spiesti iziet ārvalstu tirgos. Lai ieietu ārvalstu tirgū, jāiegulda nopietns darbs. Katrā valstī ir atšķirīgas biznesa tradīcijas un likumdošana. Piemēram, Lielbritānijā vienošanās var notikt vienkārši e-pastā, bet Ziemeļvalstīs līgumiem piešķir ļoti lielu nozīmi - un tas, kas līgumā ierakstīts, tur ir tikpat kā akmenī iekalts.
Kas nodrošina Latvijā ražotās produkcijas konkurētspēju - zemas izmaksas, augsta kvalitāte?
Galvenokārt, protams, zemas izmaksas, kuras pamatojas uz darbaspēka atalgojumu. Konkurējot Ziemeļvalstu tirgos, tas ir ļoti būtisks faktors, jo darbaspēka izmaksas Latvijā ir ievērojami zemākas nekā Skandināvijā. Kas attiecas uz kvalitāti, tad mūsu darba un ražotās produkcijas kvalitāte vērtējama kā prognozējama.
Uzņēmēji bieži sūdzas, ka pēdējā laikā jūtams darbinieku trūkums. Vai jūs tam piekrītat?
No stabila uzņēmuma, kurā regulāri maksā algu, kas ir virs vidējās valstī, un kurā rūpējas par darbiniekiem, nodrošinot sociālās garantijas, strādājošie prom neiet un uz ārzemēm darba meklējumos nedodas. Bet nenoliedzami daudzi uzņēmīgi, strādāt griboši cilvēki no Latvijas ir aizbraukuši un atgriezīsies tikai tad, ja šeit varēs saņemt tikpat lielu atalgojumu, kādu nopelna valstīs, kurās patlaban strādā. Pašlaik Latvijā gan netiek īstenota tāda ekonomiskā politika, lai algas divkāršotos.
Algu paaugstināšana nemazinātu konkurētspēju?
Jā, situācija šajā jautājumā ir pretrunīga… Tomēr darbinieku trūkums ražošanu ietekmē, it īpaši jaunam uzņēmumam grūti atrast strādājošos. Mēs esam iecerējuši izveidot uzņēmumu vienā Latvijas mazpilsētā, uzņēmumam būs vajadzīgi 200 strādnieki, un jau jūtam, ka sagaidāmas grūtības nepieciešamo darbinieku skaitu atrast. Ceram, ka 200 strādājošos tomēr sameklēsim, piedāvājot konkurētspējīgu atalgojumu.
Cīņa par konkursu pasūtījumiem atklāj to, ka Latvijā būvnieku vidū valda asa konkurence.
Konkurence ir pat nežēlīga - treknajos gados Latvijā bija 7000 būvkomersantu, tagad ir ap 10 000. Es to saistu ar to, ka iepirkumus reglamentējošie normatīvie dokumenti ļauj iepirkumos piedalīties ļoti plašam uzņēmēju lokam, arī tiem, kuriem būvniecībā nav pieredzes, ir apšaubāma reputācija un mazs statūtkapitāls. Tas paver ceļu negodīgai būvniecībai, nekorektai konkurencei un nekvalitatīvam rezultātam.
Sacījāt, ka nav daudz labu politiķu. Varbūt politikā trūkst uzņēmēju? Arī pats bijāt saistīts ar politisko procesu.
Mani eksperimenti politikas jomā ir beigušies, jo esmu pārliecinājies, ka ikvienam jānodarbojas ar to, ko viņš vislabāk saprot, politiķim jānodarbojas ar politiku, uzņēmējam - ar uzņēmējdarbību, jo pastāv globālas atšķirības domāšanā.
Uzņēmēji - pretēji tam, kā Latvijas sabiedrībai pirms kāda laika šķita, - tomēr nevar būt politiķi, jo uzņēmēji pieraduši, ka dotais vārds jātur, arī tad, ja tas ir mutiski dotais vārds. Bet politiķi ir no citiem māliem veidoti. Visi atceramies slaveno frāzi «Kā var nesolīt». Politiķiem jāsola, tā ir normāla prakse, lai arī solījumi neīstenojas. Optimālais variants būtu, ja politiķi piesaistītu padomniekus no uzņēmēju vides un, pamatojoties uz uzņēmēju ieteikumiem, veidotu valsts ekonomisko stratēģiju.
(Visu interviju lasiet 13.septembra laikrakstā Diena)
katedrāle