Lai izšķirtu šo strīdu, painteresēsimies, kas gan bija rakstīts uz tām lapiņām, ko 2003. gada referenduma dienā turēja rokās Latvijas pilsonis.
«Vai jūs esat par Latvijas dalību Eiropas Savienībā?» - skaidri un gaiši bija rakstīts uz balsošanas zīmēm. Pilsoņi to izlasīja, apdomāja atbildi, atzīmēja izvēli un iemeta urnās. Vai pilsoņi būtu varējuši balsot referendumā par kaut ko citu, kas nav rakstīts jautājumā? Var jau būt - kas katram prātā. Taču tā jau būtu referenduma jautājuma patvaļīga paplašināšana - interpretācija.
Iespējams, interpretāciju, ka par eiro tauta ir nobalsojusi jau 2003. gada referendumā, iespējams kaut kā juridiski pamatot, lai gan skaidri referenduma jautājumā tas definēts nebija. Pieņemsim. Taču ir pagājuši deviņi gadi. Ja pilsoņi nemainītu savas domas, arī vēlēšanas nebūtu nepieciešamas. Pilsoņiem ir tiesības vienās vēlēšanās balsot par Vienotību, citās par Zatlera Reformu partiju, bet citās - par citu. Pilsoņiem ir tiesības mainīt savas domas.
Tiesības rīkot referendumu paredz Satversme. Referendumu var rīkot par jebkuru jautājumu, ja tā ierosinātāji spēj iziet likumā paredzēto procedūru līdz referenduma izsludināšanai. Tomēr demokrātijas gars paredz, ka referendumu nerīko par otršķirīgiem jautājumiem. Referendums ir domāts pašu svarīgāko jautājumu izšķiršanai, kas būtiski ietekmē visas valsts un visu cilvēku dzīvi.
Ja ne par eiro, par ko gan vēl būtu jārīko referendums? Ja vairākums pilsoņu eiro - atšķirībā no Eiropas Savienības 2003. gadā - neatbalsta, žēl, bet tā ir tautas griba. Un tomēr - vai tiešām valdošajā koalīcijā pārstāvētās partijas kopā nav spējīgas pārliecināt savu vēlētāju par atbalstu pašam būtiskākajam jautājumam? Savukārt, ja politiskā stratēģija ir manipulācija un pat eirozonā plānojam iešmugulēt, tad nevajag iztēlot sevi par demokrātiem un īpašās atklātības koalīciju.