Kamēr Krievijas un Rietumu konfrontācija sasniedz jaunu spriedzes līmeni, mēs dedzīgi pārspriežam to, ko nu pārspriežam, neatkārtošu. Un, ja abstrahējas, tad jāsecina, ka acīmredzot dzīvojam īstā miera ostā, – ja lielākās kaislības ir par to, ko kurš sarunājis, atbildējis uz sarunāto. Vai zaudējis kādu amatu.
Te, protams, var iebilst: a) ka lielvalstis turpina, kā parasti, blefot un nekas "tāds" galu galā nenotiks, b) kāda jēga kreņķēties par to, ko tāpat ietekmēt nevaram.
Te, protams, var iebilst: a) ka lielvalstis turpina, kā parasti, blefot un nekas "tāds" galu galā nenotiks, b) kāda jēga kreņķēties par to, ko tāpat ietekmēt nevaram.
Par blefošanu nemāku teikt, jo, lai gan, sekojot Krievijas iekšpolitikai, dažkārt rodas secinājums, ka tur priekšplānā ir izdarīt visu, lai status quo nemainītos arī tuvākajos piecos septiņos gados (ne visai iepriecinoši Krievijā dzīvojošajiem, bet no mūsu viedokļa labāk tā, nekā militārs konflikts), dažkārt ticība Kremļa veselajam saprātam zūd. Savukārt tam, ka nav jēgas šausmināties par neietekmējamo, varētu piekrist, bet tad vienalga mēs nonākam pie jautājuma, kāds ir patiesais t. s. sausais atlikums visiem brīnumiem, ko šajās nedēļās esam dzirdējuši.
Lūgums atvainot par ievadu, bet – mūsdienu politikā redzam, ka patiešām būtiskas izmaiņas, nodibinot jaunu politisko spēku vai pat izejot ielās, panākt nevar. Situācija mainās tad, ja notiek t. s. elites dažādu grupu vienošanās, kuras pamatā ir kaut cik adekvāta izpratne par tagadni, iespējamām nākotnes perspektīvām, un šo vienošanos ieeļļo kompromisi un sapratne, ka pilnīgi sacūkot teritoriju tomēr nevar, pašiem vien tajā jādzīvo. Tas izklausās ļoti ciniski, bet baidos, ka tā ir. To pierāda arī pagātne un citu valstu pieredze. Salīdzinājums nebūs korekts, tomēr – Spānija aizvadītā gadsimta septiņdesmitajos gados vai Brazīlija sešdesmitajos septiņdesmitajos gados spēja neiebraukt, atvainojos, pilnīgās auzās tāpēc, ka konkurējošās elites grupas noslēdza formālas un neformālas vienošanās (tās, protams, laika gaitā tika modificētas, vai to izdarīja mainīgā realitāte) par veidiem, kā auzās neiebraukt.
Savukārt pār publikas galvām izgāzto vārdu un intrigu plūdu sausais atlikums (manā subjektīvā interpretācijā) ir tāds, ka Latvijā šādas vienošanās acīmredzot nevar būt. Jo mums ir nevis grupas, bet atsevišķi indivīdi, ap kuriem riņķo dažāda izmēra un kvalitātes dzīvi organismi – cik šādu indivīdu ir, cik plašas un mainīgas ir orbītas ap viņiem, ir jau cits jautājums. Jā, tiek lietoti apzīmējumi "kliķe", "mafija(s)" utt., bet mēs redzam, ka puslīdz draudzīga čupošanās un pīrāga dalīšana vienā laika nogrieznī nenozīmē, ka citā nogrieznī nesāksies savstarpēja apkarošanās. Turklāt šīs apkarošanās pamatā nav pilnīgi nekādu, ja tā var teikt, konceptuālu domstarpību (piemēram, minētajā Brazīlijas gadījumā militāristi un reģionālās elites). Latvijā, šķiet, ir nevis domstarpības starp elites grupām par saturu, bet rēķinu kārtošana starp indivīdiem. Tās ir principiāli atšķirīgas situācijas.