Zanders: Tiesības iebilst - zinot, ka neņems vērā

-2020.gadā tiks sadalīti apmēram 4,4 miljardi eiro Eiropas Savienības Kohēzijas politikas ietvaros. Summa liela. Ikviens var iepazīties ar pašu programmu vairāku simtu lappušu apmērā, tomēr konkrētā raksta tēmai svarīgāks ir, piemēram, 5.pielikums - programmas izstrādē iesaistīto partneru iebildumi. Partneri šajā gadījumā bijuši tādi smagsvari kā Latvijas Pašvaldību savienība un Latvijas Lielo pilsētu asociācija. Un neviens (!) no iebildumiem nav atbalstīts... Pamatojumi noraidījumiem izklāstīti plaši: šis iebildums neatbilst Eiropas politikas nostājām, tas - nacionālā līmeņa plānošanas dokumentiem utt. Juridiski viss korekti. Tikai rodas jautājums - kāda jēga vispār šādām konsultācijām, ja, šķiet, a priori iebildumi netiek ņemti vērā? (Te jāpiemetina, ka abu minēto NVO iebildumi nav gluži specifiski savtīgi, piemēram, skepse par elektromobilitātes programmu.)Šī tēma, ņemot vērā tajā iesaistītās lielās naudas summas, varbūt liekas tāda, kur kāds neizbēgami būs neapmierināts. Labi. Toties cita diskusija valdības 2.septembra sēdē vedina domāt, ka cienījamie dialoga partneri vienkārši nedzird vai negrib viens otru dzirdēt, pat ja runa ir par krietni mazākām summām. Runa bija par visnotaļ specifiskiem jautājumiem, kas saistīti ar Zāļu valsts aģentūras darbu. Te jāuzsver, ka aģentūras kā tādas nepieciešamību un paveikto neviens neapšauba; svarīgi arī norādīt, ka aģentūra pati sevi uztur, sniedzot maksas pakalpojumus medikamentu ražotājiem un tirgotājiem. Tātad aģentūrai ir kontā palikusi kāda naudiņa, un aģentūra lūdz atļauju to izmantot savām vajadzībām un vēl dažām Veselības ministrijas pārziņā esošām iestādēm (piemēram, Medicīnas vēstures muzejam). Sēdē pieaicinātie uzņēmēju pārstāvji kliedz, ka labāk aģentūra būtu pazeminājusi savu pakalpojumu izcenojumus, jo tas esot nejēdzīgi, ka šie izcenojumi tiek "piedzīti" tā, lai galu galā būtu pārsimts tūkstošu eiro "lieka naudiņa" kontā. Nemokot lasītāju ar šīs pagarās diskusijas sīku izklāstu, jēga ir tāda, ka - pēc uzņēmēju domām - gadu laikā ir izveidojusies ačgārna prakse: valsts nevis iedod atbilstošu finansējumu kaut jau pieminētajam Medicīnas vēstures muzejam, bet vedina aģentūru noteikt tādus tarifus, lai gan pašai aģentūrai pietiktu (pilnīgi leģitīms mērķis), gan kaut ko varētu pamest arī nepietiekami nofinansētajiem. Tāda kā kropla šķērsubsīdija, un aģentūra kā, žargonā izsakoties, "malējais". Sliktākais ir tas, ka šis jautājums varas pusē interesēja vienīgi premjerministri. Ministri izlikās, ka tas uz viņiem neattiecas, lai gan līdzīgas situācijas ir arī citās nozarēs, piemēram, CSDD gadījumā. Veselības ministrijas ierēdniecība vienkārši atgaiņājās no jautājuma būtības, līdz ar to jautājums palika "karājoties gaisā" - to risināšot nākamgad (acīmredzot, ja Straujuma joprojām būs premjerministre). Tad kāda jēga aicināt uz sēdi nozares pārstāvjus?