Neapšaubot to, ka izmaiņas patiešām maz ticamas, pilnīgs bezvējš tomēr liekas mazticams vairāku iemeslu dēļ. 1) Reformu partija, protams, var sevi mierināt ar analoģijām Latvijas partiju vēsturē (tās gan, šķiet, Zatlera komandai pašai nav sevišķi glaimojošas), kad partija ilgstoši dzīvojas ar zemu reitingu, tomēr vēlēšanu priekšvakarā to uzdzen. Tomēr ticamāk, ka RP saprot - ilgi tādā garā turpināt nevar, attiecīgi nepieciešamas «aktivitātes». Izrādās, ka ar RP deleģēto ministru (jo īpaši Pavļuta un Ķīļa) gluži labo tēlu nepietiek, tātad jādomā kas principiāli cits. Un nez kādēļ liekas, ka šis «cits» diez vai sajūsminās RP koalīcijas partnerus. (Līdzīgi ir ar t. s. Olšteina grupu, kas nevar ilgstoši atrasties vēlētājam mazsaprotamā statusā.) 2) Iegansts villas izmešanai arī koalīcijas iekšpusē tradicionāli ir konkrētā gada valsts budžeta grozījumi - kam piešķirt papildu finansējumu, kāpēc utt. Nav pamata domāt, ka šogad būs citādi. 3) Nav jau gluži beigušies lielie attīstības projekti, un, ja atceramies plēšanos pasažieru vilcienu iepirkuma gadījumā, kādēļ gan lai būtu citādi, piemēram, pasūtījumos, kas skar lidostas infrastruktūru.
Jāatkārto, ka neviens no potenciālajiem strīdiem minētajos jautājumu lokos koalīciju neizjauks, tomēr tie būs gana liels izaicinājums premjera partijai. Jo - politiskās dzīves vērotāji neatkarīgi no subjektīvām simpātijām ir diezgan vienprātīgi diagnozē, ka Vienotībai draud pašpārliecinātības lamatas. Un ja partija jūtas kontrolpaketes turētāja, tad tā atbilstoši sāk uzvesties attiecībās ar partneriem un citiem spēlētājiem vispār. Kļūst pavirša, nenovērtē riskus, atliek lēmumu pieņemšanu utt. Tā var, protams, paļauties uz to, ka Vienotības vēlētājam tā īsti nav kurp pārmesties savā izvēlē, tomēr sarūgtinātajiem vienmēr ir iespēja pašvaldību vēlēšanās vienkārši palikt mājās. Tā gan patiesībā būtu tikai pašas Vienotības problēma, tomēr nelaimīgā kārtā partijas apmierinātība ar sasniegto var nozīmēt arī lēmumus (vai to neesamību) jautājumos, kas skar sabiedrību. (Piemēram, nav sajūtas, ka valdībai ir scenāriji, ko darīt, ja situācija eirozonā turpina pasliktināties, sašaurinot pieprasījumu Latvijas eksportam, sadārdzinot kredītresursus līdz nepieņemamam līmenim utt.)
Šķiet, Vienotība ir sasniegusi to fāzi, kad tai būtu derīgi atcerēties: reiz bija Latvijā tāda Tautas partija...