Kā, jūsuprāt, Veselības ministrijai veicas ar Onkoloģijas plāna izstrādi?
Plāns noteikti būs un varbūt pat kvalitatīvs, bet ne jau plāns viens atrisinās samilzušās problēmas onkoloģijas nozarē Latvijā. Tas būtu tikai pirmais solis. Jautājums ir ļoti nopietns – ja valsts nepasaka skaidri, ka onkoloģisko slimnieku ārstēšana ir mūsu monopols, Latvijas valsts monopols, mēs darīsim to paši un labākajā veidā, ir liela varbūtība, ka dažu gadu laikā dominēs privāta onkoloģiskā palīdzība paralēli valsts palīdzībai. Un šeit ir būtiska problēma – viņi paņems visus labākos ārstus un speciālistus no valsts jau gatavus. Jo šie labie speciālisti ir noguruši no tā, ka viņi cenšas iestāstīt valsts birokrātiem, kas būtu jādara – pat dod konkrētus ieviešanas priekšlikumus. Viņi vienmēr ir atdūrušies pret to – mums nav naudas, padomāsim. Šeit nav laika teikt, ka mums nav naudas. Šeit ir jārīkojas tūlīt. Un es ceru, ka tā rīcība sekos.
Būtu jāsāk strādāt pie piecu gadu programmas – ko mēs katru gadu gribam sasniegt. Svarīgi, lai būtu plāns un to realizētu ar termiņiem un atbildīgajiem. Varbūt varam iztikt ar mazāku skaitu laboratoriju un panākt, lai palielinātos kvalitāte. Svarīgi attīstīt diagnostiku – kas pēta audus, no kā tiek paņemta analīze, jo šobrīd tērējam pusmiljonu eiro katru gadu, sūtot analīzes uz ārzemēm. Saprātīgāk būtu investēt mūsu speciālistos, viņu zināšanās. Galvenā persona onkoloģiskajā vai cita veida medicīniskajā palīdzībā ir zinošs ārsts. Šobrīd problēma ir tāda, ka ārstu valstī trūkst. Jo pieredzējušāks ārsts, jo precīzāk viņš noteiks diagnozi un efektīvāks būs ārstēšanas plāns. Tikai pēc tam varam runāt par labākajām zālēm, ko šajā situācijā izmantot.
Valstij beidzot ir jāpasaka savi noteikumi tiem, kas strādā veselības aprūpē. Ar lielākām algām vien nekas nebūs atrisināts. Varam algas pareizināt ar divi, pie šīs sistēmas tas neko neuzlabos. Privātie būvē paralēlo veselības aprūpi, jo valsts aprūpe ir vāja un šajā konkurencē sāk zaudēt. Šis ir pēdējais brīdis, kad valstij jāpaņem atpakaļ iniciatīva un jāsāk vadīt un organizēt savu veselības aprūpi. Mēs esam pietiekami pieredzējusi valsts, lai zinātu, kā to darīt.
Vai redzat, kas to varētu izdarīt?
Veselības ministre vieš cerības. Viņa pieiet lietām ļoti praktiski un ar skaidru vīziju, kā tam jābūt – tas man patīk. Cits jautājums, vai politiķi tam savstarpējā politiskās arēnas cīniņā neliks kādus sprunguļus. Svarīgi noticēt, ka mēs varam attīstīt veselības aprūpes sistēmu. Ja prasa, kas mainīsies 1. janvārī – nekas nemainīsies. Tam vajadzīgs laiks. Jāpasaka, mēs spersim tādus soļus un pēc gada varēsim novērtēt, darīts pareizi vai ne. Ja pareizi, tad šajā virzienā iesim uz priekšu. Būtiski ir analizēt par veselības sistēmu pieejamos datus. Mums ir 74 sertificēti endoskopisti – tie, kas izmeklē zarnu traktu. Tikai 11 strādā pamatdarbā. Ko tas nozīmē? Valstī ir vairāk nekā 200 rentgena izmeklēšanas speciālistu, kas papildus strādā 700 darbavietās. Tur iznāk par trim uz katru. Bet neviens tam nav pievērsis uzmanību. Ja varam izdarīt sliktus secinājumus, tad kaut kas ir jāmaina. Tur būtu jādod trauksmes signāls.
Ja paskatāmies uz veselības budžetu, 10% tiek tērēti administrēšanai un uzraudzības darbam. Valstī tas ir daudz, privātais to izdarītu par 5%, tajā skaitā vēl mācētu nopelnīt. Tāpēc jautājums, vai mums tik daudz ierēdņu ir vajadzīgi.
Universitāšu un reģionālās lielās slimnīcas būtu jāpārvērš par akciju sabiedrībām, kurā ir divi akcionāri – vai nu valsts un universitāte, vai valsts un pašvaldība, tad valsts varētu ņemt kontrolē investīciju programmas un nodrošināt, lai slimnīcā būtu modernākā aparatūra un nebūtu jautājumu, ka slimnieks netiek klāt. Tad būtu investīciju plāni 10–15 gadiem. Piemērs ir staru terapijas iekārtas. Latvijā ir astoņas, tikai septiņas jau novecojušas, jo pirktas visas vienlaicīgi. Nav nekādu mehānismu, kas slimnīcu atbalstītu pirkt jaunas iekārtas. Valstij vajadzētu rūpēties, lai šīs iekārtas tiktu pirktas jaunas – katru gadu pāris jaunu iekārtu, lai nebūtu jāizmanto vecās un savu laiku nokalpojušās. Tie ir saimniekošanas soļi, kas Latvijas medicīnas sistēmā ir ļoti nepieciešami. Un vēl – šobrīd ārstēšana notiek onkoloģijas centros un universitātes slimnīcās, bet ceļš līdz tiem un pēc tam ir šausmas. Cilvēki jau arī nezina, kur iet pēc ķīmijas ārstēšanas un ko darīt tālāk.
Šā gada 15. septembrī Saeimā vienbalsīgi tika atbalstīta Onkoloģisko pacientu organizāciju alianses iniciatīva Lai vēzis būtu ārstējama slimība, kas paredzēja papildu 10 miljonus eiro onkoloģijai, ko primāri novirzīt jauniem, inovatīviem medikamentiem. Kā jūs vērtējat šo rezultātu?
Deputāti par šo lietu ir aizmirsuši, un ministrijai nav iespējams viņus ietekmēt. Pacientu organizācijas gāja un rakstīja petīcijas, un tika uzklausītas. Dažu mēnešu laikā tas ir aizmirsts. Šoreiz nevajag pārmest ministrijai, bet gan pašiem deputātiem. Žēl, ka cilvēkiem tika dotas cerības par papildu finansējumu un arī cerības, ka kaut ko var panākt ar petīciju.
Kā jūs vērtējat naudas sadalījumu medicīnā un konkrēti – vēža ārstēšanai (medikamentiem) nepieciešamo līdzekļu sadales procesu?
Sadales procesam jābūt vienkāršākam. Neviena lieka birokrātiska soļa – lai cilvēkam nebūtu jāgaida, jālūdzas, lai šīs zāles saņemtu. Tas ir pirmais mazākais, ko mainīt. Ārstēšanas protokoli Latvijā un Eiropas rietumos praktiski neatšķiras. Citādi ir tikai tas, kā mēs tos īstenojam dzīvē un cik daudz naudas tam tērējam.
Domāju, ka vispirms būtu jāsakārto vēža diagnostika un savlaicīga ārstēšanas uzsākšana, tajā pašā laikā rūpējoties, lai medikamentu nodrošināšanas protokols būtu perfekti ievērots. Tad mēs varam sākt domāt par citām lietām.
Kas būtu jādara, lai uzlabotu situāciju?
Onkoloģijā svarīgākais ir agrīna diagnoze – jo ātrāk to atklāj, jo labāks ir ārstēšanas rezultāts. Tie šausmu stāsti par to, ka dažos mēnešos nomirst – tā notiek, jo slimība tiek atklāta galējā stadijā. Pasaulē tagad saka – vēzis ir hroniska slimība, ar to dzīvo ilgi. Bet tā visu laiku ir jāārstē – lai varētu ārstēt un runāt par inovatīvām zālēm tajās beigu fāzēs, tad pirmais uzdevums būtu panākt izmaiņas sabiedrības domāšanā un veicināt savlaicīgas izmeklēšanas. Šobrīd vīrieši paši vairāk sāk rūpēties par prostatas vēža izmeklējumiem, to skaits ir pieaudzis pēdējos gados. Jāvēršas pie cilvēkiem, kas neiet pie ārstiem. Onkoloģijas sākotnējā izmeklēšana būtu jāpārveido par tādu, kur cilvēkiem vispār nekāds līdzmaksājums nav vajadzīgs. Medijos redzam, ka pacientiem vajag ļoti ilgu laiku, lai nonāktu pie diagnozes, ja ir radušās aizdomas par ļaundabīgu audzēju – ja paveicas, tad tie ir trīs mēneši, ja ne – tad gads. Tam tā normāli nevajadzētu būt.
Ģimenes ārsts iedod diagnozi, un cilvēks nezina, ko tālāk darīt. Būtu nepieciešams, lai kāds skaidri norādītu, kur veikt skrīninga izmeklējumu, iepazīstinātu ar ārstēšanas plānu. Ja paskatāmies uz vēžu reģistru, vienai piektdaļai nav reģistrētu datu ar audu analīzi apstiprinātām diagnozēm. Kas tas ir – ārstēti bez diagnozes? Runājot ar onkoloģijas pacientu asociācijām, tiek uzsvērtas divas lietas – lai diagnoze notiktu ātri un nebūtu šis: "Ej, kur gribi."
Kādi ir jūsu ieteikumi, lai panāktu izmaiņas sabiedrības domāšanā un veicinātu savlaicīgu veselības pārbaudi?
Šobrīd sūtām vēstules sievietēm par veselības pārbaudi. Mēs tomēr dzīvojam modernā pasaulē. Varbūt vēstules sūtīšana pa pastu vairs nav labākā metode, kā sasniegt cilvēkus? Katrs no mums saņem mobilā telefona rēķinu – arī laukos. Vajag iesaistīt šīs kompānijas nodarboties ar sociāli atbildīgu uzņēmējdarbību. Jāizmanto mūsdienīgāki līdzekļi, lai sasniegtu sabiedrību, aicinot pārbaudīt savu veselību. Cilvēkiem jāpasaka skaidri, ka šie izmeklējumi var palīdzēt viņiem dzīvot ilgāk. Ja mēs gribam izmaiņas veselības aprūpes jomā, tad sabiedrība ir jāiesaista – katram indivīdam jāsaprot, ko savlaicīgi izmeklējumi viņam dos. Nekad nebūs nevienas brīnumtabletes, kas vienā dienā slimnieku izārstēs.