Nē.
Taču vai eiroskepticisms nepiederētu politiskajam spēkam, kas sevi dēvē par nacionāli konservatīvu?
Nē.
Kādēļ?
Tāpēc ka, domāju, tie mūsdienu pasaulē nav sinonīmi, uzskatīt, ka nacionāls spēks var būt tikai tas, kas norobežojas no visas pasaules un domā, ka visa politika un ekonomika, un labklājība var tikt uzbūvēta izolēti tāda izmēra valstī kā Latvija. Es pārstāvu uzskatu, ka mums ir nepārprotami jāpārstāv savas nacionālās intereses tajās struktūrās, kurās mēs jūtamies droši. ES, tāpat kā NATO, ir viena no institūcijām, kas rada to drošību. Vieni paši mūsdienu pasaulē šo drošību panākt nevaram, patīk tas vai ne.
Tomēr nacionālkonservatīvisms kaut kādu lomu jūsu attieksmē nosaka?
Tas vairāk ir cilvēku vērtību jautājums. Sabiedrības pamatšūna - ģimene, tās ir tās lietas, kas liek politiķiem septiņreiz mērīt, ko lemt, kā uzturēt tradicionālās vērtības sabiedrībā. Nacionālais nāk no tā, ka mēs, zinot Latvijas neseno vēsturi, izraujoties no okupācijas, saglabājot apdraudējumus politiskajā ietekmē no tās pašas valsts, kas pašlaik mēģina veidot Eirāzijas savienību, tātad Krievijas, speciāli piedomājam par mūsu nācijas drošību.
Runājot par eiro kā drošības garantu. Vai tomēr drošības atslēgas nav Vašingtonā, nevis Briselē?
Es nerunāju par militārajiem apdraudējumiem, bet par ekonomiski politiski bāzētām realitātēm. Ja mēs pagriežamies uz Austrumiem, investīcijas un interese no Rietumiem pazūd. Ņemot vērā pēdējā laika nerezidentu naudas, kas nāk iekšā mūsu bankās. Un nauda nes līdzi politiskās ietekmes pieaugumu...
ES budžets no 2014. līdz 2020. gadam. Vai varat īsi formulēt, ko mēs ieguvām un zaudējām?
Pirmkārt, skaidrs, ka tiešmaksājumiem pieaugums ir liels, kas arī bija valdības galvenā prioritāte. Jautājums, vai sasniedz to mērķi, kuru grib, jo vairākums zemnieku organizāciju saka - mērķis bija izskaust nevienlīdzību tiešmaksājumos, kas vispār nav debatēts. Tāpēc, lai cik mēs tur dabūtu, tā starpība būs. Tādējādi valdībai kā galveno mērķi vajadzēja virzīt Kohēziju. Kohēzijas rezultāts ir tāds, ka nav ne mazāko izmaiņu no brīža, kas bija novembrī, kad Eiropadome pirmo reizi mēģināja neveiksmīgi vienoties par budžetu.
Vai tas nozīmē mazāk naudas nekā iepriekšējā budžeta periodā?
Jā.
Zemnieki tiešmaksājumos dabūs vairāk, bet Kohēzijas portfelī mēs saņemsim mazāk nekā iepriekšējā periodā?
Te ir būtiski - novembrī Eiropadome pirmoreiz mēģināja vienoties, bet - kas pa šo laiku starp novembri un februāri ir noticis, jo tas parāda institūciju kvalitatīvo darbu katrā valstī.
Vai periodā no novembra līdz februārim Latvijas institūciju darbs bija pietiekams?
Salīdzinoši ar novembra un februāra piedāvājumu vesela virkne valstu, piemēram, Ungārija, dabūja klāt pusotru miljardu pa šo laiku. Tāpēc nakts sarunās finiša taisnē nebija jāuztraucas, rezultāts tika sasniegts starp novembri un februāri. Latvijai tādas situācijas nebija. Par lauksaimniecības maksājumiem - arī te ir interesanta situācija. Paskatoties uz februāri, parādījās vesela virkne valstu. Francija saņēma pusotru miljardu, Austrija - 700 miljonu utt. Vesela virkne bez Baltijas valstīm tur bija iekļauta «nakts piedāvājumā», un viņi bija mierīgi. Valdim Dombrovskim nācās cīnīties pēdējā brīdī, lai Latvijai dabūtu ne tikai 67 miljonus, bet 100 miljonu Lietuvai un 50 miljonu Igaunijai par lauksaimniecības atbalsta papildmaksājumiem. Baltijas valstis bija izkritušas šo mēnešu laikā. Te ir jautājums - kurš tad nenostrādāja šajā laikā? Mana versija, ka tā pamatā ir Ārlietu, iespējams, Finanšu, ministrija.
Dzirdēju versiju par Latvijas problēmu, ka strādāts ierēdniecības līmenī, bet ļoti maz politiskā līmenī. Ka būtu vajadzīgs viena valsts vadītāja zvans otram.
Iespējams. Arī saķeršanās starp ārlietu ministru un premjeru - tas tā nedrīkst būt, tas nav nopietni. Es saprotu, ka ir koalīcijas valdības, vienmēr tādas bijušas, bet nu ārpolitikā tā nevar būt. Premjeram ir jābūt stingram. Šādā situācijā finiša taisnē tā nedrīkst rīkoties.
(Visu interviju ar Eiroparlamenta deputātu Robertu Zīli lasiet 18.februāra laikrakstā Diena)