Kaktiņš: Drošības dēļ būtu vērts maksāt arī 4%

ASV prezidents Donalds Tramps Briselē notikušajā NATO samitā pārējām alianses dalībvalstīm pieprasīja aizsardzības izdevumu palielināšanu līdz 4% no IKP. Cik šis paziņojums būtu nopietni uztverams, vai tomēr tas vairāk būtu kā mudinājums dalībvalstīm nodrošināt šo finansējumu kaut vai līdz pašreiz noteiktajiem 2%? 

Vai ir nopietni ņemams tas, ko saka Tramps? 

Ne gluži tā biju domājis... 

Tā varētu uzstādīt jautājumu. Manuprāt, tajā pienākas ieklausīties. Ja mēs kopumā skatāmies, kāds man radies priekšstats par Trampu – ko viņš saka un ko pēc tam dara, tad noteikti varēs atrast ne vienu vien epizodi, kur viņš ir, iespējams, kaut ko runājis tikai runāšanas pēc, bet tajā pašā laikā būs virkne nopietnu lietu, kas pirmajā brīdī varbūt izsauc neizpratni, ka viņš varbūt pats nesaprot, ko runā, bet pēc tam ir sekojušas diezgan konkrētas ASV administrācijas rīcības. Kaut vai – ja runājam par attiecībām ar Meksiku vai imigrācijas jautājumiem, starptautisko tirdzniecību un šajā kontekstā runāto, ka šeit jau bezmaz vai velk uz tirdzniecības kariem, kur saduras ASV un Eiropas, ASV un Ķīnas intereses, ar milzīgu ievedmuitu piemērošanu. Šī tēma arī sākumā nešķita nopietni uztverama, jo ir taču kaut kāda pasaules kārtība, pie kuras visi ir pieraduši un uzskata par labu esam. Un tad pēkšņi redzam, ka Tramps to ir sācis ļoti konsekventi ārdīt. Un no šā skatu punkta – jā, varbūt šajā brīdī tas ir viens tāds izteikums. Vai tāpēc mums ir jāsāk plēst matus un no tā taisīt kaut kādu traģēdiju? Domāju – nē, bet jāieklausās ir un vismaz šajā brīdī jāpieņem zināšanai, ka, lūk, tādas jaunas vēsmas ir atskanējušas no ASV vadītāja mutes.

Cik tas ir reāli no Latvijas skatu punkta? Mēs joprojām mēģinām izpildīt tos pašus 2% no IKP...

Manuprāt, ja tas būs jādara, tad to darīs. Jo kādas tad no Latvijas skatu punkta ir alternatīvas? Un te ir svarīgi saprast vispār, kas ir NATO un kāda ir tās loma, un kāpēc mēs tur esam. NATO ir stāsts par kolektīvo drošību, un Latvijas apstākļos (un šeit ir ļoti svarīgs šis uzsvars – Latvijas apstākļos) šie 2% īstenībā ir ļoti zema cena pret to, ko mēs saņemam pretī. Jā, varbūt kāds teiks, ka tas ir solījumu līmenī – taču līdz šim mums nav bijis ne mazākā pamata domāt, ka šie solījumi netiks pildīti, – mēs saņemam pretī visus NATO militāros resursus, visu ASV militāro varenību, maksājot šos 2% no IKP. Jo NATO līguma 5. pants saka, ka gadījumā, ja mums būs šeit kaut kādi ārēji uzbrukumi, ASV ar visu savu militāro varenību par mums cīnīsies.

Un šādā izpratnē tie 2% patiesībā ir ļoti zema cena. Un arī 4% būtu maksājami, jo tas, kas ir ļoti svarīgi šajā jautājumā – mums ir jāskatās pagātnē un jāmācās no vēstures. Jo, kā ir zināms, vēsturei ir tāda tendence – nemitīgi atkārtoties. Un tas, ko zinām no vēstures, – mēs zinām, ka pirms Otrā pasaules kara nebija tādas kolektīvās drošības sistēmas kā NATO. Tajā pašā laikā Latvija, esmu drošs, tērēja krietni vairāk par 2% no IKP par savu drošību, taču mēs zinām, ar ko tas viss beidzās – ļoti, ļoti nelāgi. Un atkal – ja skatāmies, kāds ir Latvijas mērogs un kāds ir Krievijas mērogs, un runājot par ārējiem draudiem, šobrīd pārsvarā ir runa par mūsu bailēm un bažām no Krievijas, un tam ir vēsturisks pamats, ja skatāmies, kas notika 1940. gadā, ja skatāmies, kas notika 2008. gadā ar Krievijas kaimiņvalsti Gruziju, kas 2014. gadā sākās ar Krimu un pēc tam tālāk ar Ukrainu. Līdz ar to mums ir pamats baidīties no Krievijas. Un šajā kontekstā – pat ja Latvija 20% no IKP tērētu militārajām vajadzībām, mēs nespētu tik tālu te nobruņoties un izveidot tādas aizsardzības sistēmas, lai sevi spētu pasargāt no Krievijas. Tas vienkārši nebūtu iespējams, pat ja mēs pusi sava IKP tur ieguldītu, mēs nespētu sevi militārajā jomā nodrošināt. No šā skatu punkta 4% – protams, tas būs sāpīgi, to naudu nāksies ņemt no citām jomām, bet, ciktāl runa ir par drošību, par valsts neatkarību, arī šie 4% īstenībā ir maksājama nauda. Jo kāda gan ir alternatīva? Tērēt nosacīti 20% bez kolektīvās drošības un tik un tā nespēt sevi pasargāt.