Vispirms laikam būtu svarīgi nofiksēt izpratni par esošo situāciju. Vai, ņemot vērā gan pēdējos gados notiekošo, gan jo īpaši tos signālus, kādus NATO, Eiropai un Krievijai divu mēnešu laikā ir paguvusi nosūtīt ASV jaunā prezidenta administrācija, Latvija ir kļuvusi ievainojamāka agresora acīs? Jo skaidrs, ka Krievija to visu vēro.
Man šķiet, ka viss būs atkarīgs no tā, kā mēs rīkosimies. Un mums ir svarīgi šobrīd nevis stāstīt, ka viss ir kārtībā un nekas jau nav mainījies, bet runāt atklāti. Pat ja nekas nebūtu mainījies, ir svarīgi tomēr šajā situācijā pateikt, ka mēs riskus apzināmies un darīsim visu iespējamo, lai sagatavotos. Man šķiet, ka tieši tā tagad trūkst mūsu publiskajā diskusijā.
Kurš ko nepasaka līdz galam?
Man šķiet, Valsts prezidents ir vienīgais, kurš faktiski šo diskusiju virza pareizā virzienā, pasakot gan par robežas nostiprināšanu, gan par bruņoto spēku skaitliskā sastāva palielināšanu līdz 31–38 tūkstošiem. Tas, kā trūkst un ko sabiedrība sagaida, – te, man liekas, jaunajam Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandierim būtu jārunā ar sabiedrību vairāk, pasakot, kā viņš aizsargās valsti, kā viņam priekš tā pietrūkst, un trešais – būtu arī svarīgi pateikt, cik mums ir laika, lai sagatavotos. Saprotu, ka ir bažas, vai nesāksies panika. Bet panika jau ir sākusies, tas ir tas, ko es redzu apkārt. Un tieši tāpēc ir jāpasaka, ko mēs tagad tuvākajos divos trijos gados darīsim, lai mēs pirmkārt paši maksimāli celtu savas kaujas spējas, un man ir jautājums, vai tiešām mums šobrīd tik daudz būtu jāiegulda skaistā, jaunā infrastruktūrā vai mēs tomēr varētu paņemt veco tehnikumu ēkas. Kas mums tagad ir primārais – ērtums vai tomēr kaujasspējas, krājumi, personāls un viss pārējais. Manuprāt, šis ir tas brīdis, kad NBS tomēr būtu šīs prioritātes jāpārskata, vienlaikus pasakot, ko un kādā laikā mēs esam gatavi sasniegt.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 14. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €0.40