janvāra grautiņi, nav jūtami. Nemiernieku sākotnējais dumpinieciskais gars tagad pierimis, un daudzi no 68 apsūdzētajiem savu vainu atzinuši. Pieklususi arī grautiņu dalībniekiem un viņu atbalstītājiem izveidotā biedrība 13.janvāris, kuras mājaslapā pēdējā ziņa publicēta teju pirms gada. Par zināmu ieguvumu var uzskatīt mācību stundu policijai, kas tovakar guva pieredzi līdz tam nebijušu masu nekārtību savaldīšanā.Tiesvedības bilance piecus gadus pēc «bruģa revolūcijas» izskatās šādi: spriedums par 13.janvāra nemieriem stājies spēkā vairākumam apsūdzēto, proti, 45 grautiņa dalībniekiem. Spriedumu saņēmuši, bet pārsūdzējuši 14 cilvēki, seši gaida pirmās instances spriedumu, bet pieci grautiņa dalībnieki joprojām atrodas meklēšanā.
Sprieduma stāšanos spēkā sagaidījis arī jaunākais grautiņa dalībnieks Edgars Gorbaņs, kurš Vecrīgas nemieru laikā zaudēja labo aci. Viņš tika notiesāts par Saeimas ēkas un specvienības Alfa vīru apmētāšanu ar bruģi, kā arī speršanu pa viņu vairogiem, būdams alkohola reibumā. Sākumā tiesa piesprieda 88 stundas piespiedu darba, bet vēlāk spriedums tika mainīts uz 22 dienas ilgu cietumsodu, ko Edgars sāka izciest pirmdien. Sods tiek mainīts gadījumos, kad notiesātais izvairās no piespiedu darba veikšanas. Pirmdien, brīdi pirms nonākšanas īslaicīgās aizturēšanas izolatorā, Edgars portālam Mixnews.lv stāstīja, ka piespiedu darbu viņš nav spējis apvienot ar savu pamatnodarbošanos — darbu celtniecībā. Turklāt viņš mocījies ar regulārām galvas sāpēm.
Kad viņš piedalījās grautiņā, Edgars bija kalsns sešpadsmitgadīgs pusaudzis kirzas zābakos, bet tagad pie īslaicīgās aizturēšanas izolatora stāv ar biezu bārdu noaudzis jauns vīrietis. Par spuraino pusaudzi joprojām atgādina uz līdzpaņemtās mugursomas uzvilktais anarhijas simbols. «Sešpadsmit gados ar galvu vairāk vajadzēja domāt,» tagad prātīgi secina Edgars. Cietumsods būšot laba mācība priekšdienām. Pirms pieciem gadiem Edgars mēģināja tiesāties par zaudēto aci, ko, pēc viņa teiktā, grautiņa laikā izšāva Alfa darbinieki. Kad lieta tika slēgta, nevienu neatzīstot par vainīgu, toreiz vēl nepilngadīgā Edgara mamma apsvēra iespēju vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā, tomēr tas palika tikai ieceres līmenī. «Tam vajadzētu dārgus advokātus. Es vienkārši dzīvoju tālāk. Man viss ir kārtībā,» portālam Mixnews.lv tagad saka Edgars.
Ivars Saksons ir viens no pieciem grautiņa dalībniekiem, kas joprojām atrodas meklēšanā. Kopš oktobra viņš dzīvo kaut kur Skandināvijā, bet pirms tam pabija Vācijā, Nīderlandē un Kanādā. Tur viņš sev un ģimenei pat lūdza politisko patvērumu, bet saņēma atteikumu bez jebkādiem paskaidrojumiem. Latviju viņš kopā ar sievu pameta uzreiz, līdz beidzās 20 mēnešus ilgais liegums grautiņa dalībniekiem izbraukt no valsts. Vai ir plāns kādreiz šeit atgriezties? «Es neplānoju dzīvi. Ja būs cerība, ka Latvijā kaut kas varētu mainīties, braukšu atpakaļ. Tad vajadzēs zvanīt prokuratūrai un saprast, kas notiek ar manu lietu.»
Vecrīgas grautiņi atstājuši būtisku pozitīvu iespaidu uz policijas taktisko rīcību, apgalvo Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis. Piecus gadus pēc pagaidām vienīgajām masu nekārtībām mūsdienu Latvijas vēsturē galvenais un labākais secinājums esot tas, ka nekas tamlīdzīgs vairs nav atkārtojies. «Pēc tam ir bijušas situācijas, kas varēja izvērsties līdzīgi, bet mūsu taktiskā rīcība jau bija citāda. Tā bija par pamatu, lai iespējamo konfrontāciju ierobežotu vai aizliegtu pasākumus, kas varētu būt ar tādu risku,» saka Ķuzis.
Policija nav guvusi apstiprinājumu izskanējušajiem minējumiem, ka pūlis tika organizēts «no augšas» un grautiņa dalībnieku vidū bija atsevišķi kūdītāji. «Lai mūsu platuma grādos notiktu šādas nekārtības, nepieciešama vairāku apstākļu sakritība. Nav pamata domāt, ka kāds būtu organizējis un uzkūdījis pūli,» vēsta policijas priekšnieks.
Visu rakstu par 13.janvāra grautiņiem lasiet 10.-16. janvāra žurnālā Sestdiena!