Ir pusdienlaiks, un, tuvojoties Ņujorkai no Ņūdžersijas puses autobusā, pamale izskatās īpaši draudīga. Kad iebraucam mūžīgi sastrēgušajā pilsētā, mani kanādiešu kolēģi saka: «Ja laiks mazlietiņ uzlabotos, tad jau būtu pavisam labi!» Pie sevis nosmeju, ka optimisti, jo esmu redzējusi laika prognozi un, ja laikapstākļi nekļūs vēl sliktāki, tad jau būs izcili! Un tik tiešām – kad autobuss apstājas pusotra kvartāla attālumā no viesnīcas, sāk līt. Prognozes izrādījušās precīzas – ir deviņi grādi pēc Celsija, un no pilnīgas izmirkšanas glābj tikai daudzo apkārtnes teātru nojumes.
Ar abām savām somām skrienu nopakaļ kolēģei no Vācijas, jo zinu, ka aiz mums ir vēl aptuveni 40 cilvēku, un skaidrs, ka uz reģistrēšanos viesnīcā būs jāgaida ilgi. Pēdējā komandējuma daļā palikusi tikai viena oficiālā tikšanās, pārējais ir brīvais laiks, ko katrs varam izmantot pēc saviem ieskatiem. Tā kā Ņujorkā esmu bijusi jau daudzkārt, bet vairums pārējo ir pirmoreiz, zinu, ka kopīgi laiku nepavadīsim, jo mūsu intereses atšķiras. Sarunāju vienīgi ar austrāliešu kolēģi Melu, ka nākamajā dienā aiziesim kopā uz pēcpusdienas tēju.
SMALKĀ VIESNĪCA
Skrējiens ar somām atmaksājas, jo pirms manis rindā ir tikai daži cilvēki, bet aizmugurē jau sastājas milzu pūlis. Kad pēc pusstundas jau dodos prom no viesnīcas, ielās, lielākā daļa aizvien vēl tikai gaida iespēju reģistrēties.
Viesnīca šoreiz smalku smalkā – pie paša Taimskvēra. Ieejot numuriņā, gan ir skaidrs, ka liela daļa no 500 dolāru cenas ir tieši par atrašanās vietu. Istaba kā jau parastā četrzvaigžņu viesnīcā – divas gultas, mazs kafijas aparāts, gludeklis, fēns, bet vismaz krietni plašāka nekā citām reizēm šajā pilsētā un nav gluži kurpju kastes izmēra. Esmu palūgusi istabu ar vannu, kas gan ir diezgan bezjēdzīgi, jo tā pēc tipiskās amerikāņu modes sniedzas drusku pāri manai potītei. Mums ierastās dziļās vannas savos padsmit šīs valsts apmeklējumos neesmu redzējusi ne reizi. Arī pie kafijas automāta pamanu vietējās īpatnības – pat par tādu numuriņa cenu kafija jādzer no papīra glāzēm. Nākamo nakti esmu rezervējusi jau ārpus pilsētas, mani horvātu kolēģi pārceļas divus kvartālus pāri krustojumam uz lētāku viesnīcu, bet kāds Saūda Arābijā dzīvojošs kolēģis vēlāk atsūta ziņu, ka bija domājis pagarināt palikšanu tai pašā viesnīcā, bet par četrām naktīm viņam palūgti 2700 dolāri. Par šādu viesnīcu tas pat vairs nav sālīti, bet kosmiski dārgi! Tādas te cenas.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 25. - 31. jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!