No putnu cilts

Romi dzīvo teju visās pasaules valstīs, visur viņi ir gan savējie, gan svešie. Tāds vienmēr būs liktenis tautai, kurai nav savas zemes, savas valsts, tomēr ir dziļš un spēcīgs pašsaglabāšanās kods – izdzīvošanas instinkts, spēja pielāgoties, ticība Dievam un spilgts temperaments. Tāds vienmēr būs liktenis tautai, kuras izcelšanos joprojām apvij noslēpumi un kura savu kultūru un paaudzēs krāto dzīves gudrību tālāk nodod mutvārdos – no sirds uz sirdi. Tautai, kas savos gadsimtiem ilgajos klejojumos staigājusi no valsts uz valsti, šķērsojusi kontinentus, pārgājusi kalnus, izdzīvojusi vajāšanās, bijusi gan mīlēta, gan nīsta. Kā gadsimtu mantojums asinīs ir eksotiskā pagātne, kad romi ceļoja no vietas uz vietu, no katras kultūras aizgūstot viskrāšņāko, vislabāko, visspilgtāko it visā – tērpos, mūzikā, valodā.

Tikai kā nesena pagātnes zīme ir pielāgošanās mītnes zemes tradīcijām, kad jau vairākas paaudzes ilgāku laiku dzīvojušas noteiktā vietā. Īpašais ir tas, ka savdabība ir palikusi, taču romi katrā zemē atšķiras ar savas mītnes valsts kultūrslāni. Latvijas čigāni ir tikai mūsējie, tādi, kas atspoguļo arī latviešu rakstura iezīmes. Kopā ar mums viņi ir kļuvuši piezemētāki, zaudējuši eksotisko krāšņumu, iesakņojušies mūsu klimatā un mentalitātē, kas mērenību ciena vairāk par spilgtu, krāšņu dzīves svinēšanu ar romantisko atvēzienu – uz dzīvību vai nāvi! 

Krāšņie tērpi, zelta rotas, sakāpinātās kaislības, princips "visu vai neko", lepnās sirdis un trauksmainie raksturi palikuši kinoekrāniem un romāniem, Balkānu temperamentam un Krievijas ārēm. 

Mūsu romi drīzāk līdzinās latviešiem – vairāk gruzd zemdegās un uzdzirkstī tikai retumis. Tāda ir dzīves un izdzīvošanas gudrība, kuru latvieši un čigāni apguvuši kopā, taču izpauž katrs citādi. Ugunīgās cilts atblāzma vairāk mirdz Latvijas romu acīs, kas visos laikos mācējuši saglabāt prieku par dzīvi, attapību un siltumu pie ģimenes pavarda. Tā ir dzirksts, par kuru varam labdabīgi apskaust – viņus, kas ir svešie un savējie vienlaikus.
 

Izraidītie vai izredzētie?

Zinātnieki uzskata, ka romu etniskā dzimtene ir Indija – teritorija Indas upes ielejā, kas šobrīd ietilpst Indijas un Pakistānas sastāvā. Arheoloģisku vai rakstveida liecību tam nav, taču mutvārdu pārliecība, valodas un antropoloģijas pētījumi uz to norāda. Leģendas aizved uz Ēģipti un pat pie saules dieva Ra, saista ar kurdiem un afgāņiem, krāšņo ar arābu ģitāru un Jēzus krustam it kā izkaltajām vai nozagtajām naglām, intriģē un jauc pēdas. Viss var būt patiesība un var arī nebūt – tik dažādas un daiļrunīgas ir versijas. Taču vairāk par to, no kurienes uzradušies nelūgtie ciemiņi, vietsēžus interesēja jautājums – kāpēc. Vai šie krāšņie, melnīgsnējie svešzemnieki ir izraidīti no savas zemes vai ir īpaši izredzēti būt ceļā uz ko augstāku? Kas tie ir par "putniem"?

Eiropā romi ieceļoja viduslaikos, par viņu otro dzimteni un joprojām vislielāko mītnes teritoriju kļuva Balkānu zemes. Atsevišķas grupas ceļoja tālāk un tālāk un ar laiku nonāca it visur pasaulē. Latvijā romi ieradās kā miermīlīgi svešinieki, kam mājas ir visur zem saules. Tomēr ceļā vajadzēja pabarot zirgus un iekurt ugunskuru, vajadzēja sadabūt dienišķo maizi, tāpēc bija jādraudzējas ar vietējiem. Romi to prata savā veidā – izklaidējot vietsēžus ar dziesmām, dejām un zīlēšanu, rādot cirkus trikus un burvestības, piedāvājot atsevišķus amatniecības pakalpojumus un nodarbojoties ar savu kulta rūpalu – zirgkopību. Viņi ienesa pārmaiņas, atveda ziņas, krāšņoja ikdienas rutīnu, izraisot ziņkāri, apbrīnu un nievas vienlaikus. Viņi bija dažādi, piederēja pie atšķirīgiem sociālajiem slāņiem jeb kastām, tomēr bieži viņus asociēja tikai ar zemāko no tām. Tāpēc ilgstoša romu uzturēšanās kādā vietā raisīja aizdomas – viņus trieca, gaiņāja, vajāja, apgalvojot, ka visi ir zagļi, blēži un krāpnieki.

Tā nu, sava brīvā dzīvesveida spārnoti un ļaužu tumsonības vajāti, romi XV–XVI gadsimtā nokļuva Latvijā – ienākot no Polijas un Vācijas. 

Par to liecina daudzu Latvijas čigānu dzimtu uzvārdi. Kleini, Leimaņi, Neilandi, Eberhardi apliecina izcelsmes saistību ar Vāciju, savukārt Putraškēviči, Marcinkēviči, Kozlovski, Dombrovski atgādina Polijas saknes. Visvairāk čigānu bija un joprojām ir Kurzemē. Viskompaktāk viņi izvietojušies Abavas ielejā, par neoficiālo romu galvaspilsētu kronējot Sabili.

Kaut gan vēsturiski klejošana uzskatīta par šīs tautas visraksturīgāko iezīmi, Latvijas čigāni ceļoja samērā maz. Nonākuši šajā zemē un sajutuši visai draudzīgo attieksmi, romi te iesakņojās un pārvietojās tikai tuvākā reģiona robežās un sezonāli.

Viņiem izveidojās samērā mierīga līdzās pastāvēšana ar vietējiem iedzīvotājiem, bija sadalītas darbības jomas un dzīves teritorijas. Romi visai ātri stabili ieauga mūsu zemē un pat nevēlējās pieņemt citus savus tautiešus, kas gribēja ieceļot no Moldāvijas vai Krievijas. Pārsvarā viņi dzīvoja laukos, radot un iesakņojot priekšstatu, ka visi čigāni ir dabas bērni un vislabāk jūtas svaigā gaisā. Ja vien ļautu brīvu vaļu, viņi ar saviem pajūgiem dzīvotu zaļā pļavā, kurinātu ugunskurus, audzētu brīnišķus zirgus un vīri uz pilsētu dotos tikai tādēļ, lai tos izdevīgi pārdotu, ar pilnu klapi uzdzīvotu krogā, nolūgtos Dieviņu un tad atkal atgrieztos nometnē, kur katram sieva un daudz bērnu, kur brīvība un dzīve šodienai, kur dziesmas, dejas un savējie… Čigānu tradicionālajā dzīves uztverē laimei nevajag daudz, un ģimenes gods, savējo kopība un dzīvošana brīvā dabā noteikti ir vissvarīgākais. Pārējais – kā Dievs dos!

Čigānu idilliski romantisko dzīves vīziju ierobežoja tikai divi būtiski aspekti: Latvijas īsā vasara un tas, ka iztika tomēr jānopelna. Garie rudeņi un aukstās ziemas lika meklēt vismaz sezonālu pajumti, ko pārsvarā deva čigāniem draudzīgi zemnieki vai mazpilsētu ļaudis. Tāpat vajadzēja dienišķo maizi. Ne visu varēja nodrošināt vīri ar zirgu andelēšanu un sievas ar zīlēšanu vai mangošanu – darbību, kas salīdzināma ar maiņas pakalpojumiem un attapīgu diedelēšanu vienlaikus. Kā rāda latviešu un čigānu folklora, kā arī atmiņu stāsti par pirmās brīvvalsts laiku, čigānu sievietes ar savu temperamentu un psiholoģijas zināšanām pildījušas tādu kā lauku psihoterapeitu lomu – sievietes staigājušas pa mājām, uzklausījušas priekus un bēdas, devušas padomus vai zīlējušas, kā arī piepalīdzējušas nelielos ikdienas darbos, kā samaksu ņemot pārtikas produktus vai mājsaimniecības lietas. Tā arī dzīvojušas, savu dzīves misiju saskatot ģimenē un kopienā. Taču laika ritums arvien lielāku nozīmi ir piešķīris naudai, tāpēc par iztikas pelnīšanu bija jādomā visiem – no svaiga gaisa vien paēdis nebūsi! 

Priekšstats, ka īsts čigāns algotu darbu uztver zem sava goda, ir pārspīlēts vispārinājums vai atbalss no hipiju ēras kultivētajiem ideāliem – avoti liecina, ka Latvijas čigāniem jau izsenis ir bijis jāstrādā.

Latvijas tautas skaitīšana 1897. gadā ļauj secināt, ka tikai nepilni desmit procentu no saskaitītajiem 1942 čigāniem nodarbojušies ar lauksaimniecību. Zemkopība nekādi nevarēja būt klejotāju tradicionālais dzīvesveids, to nācās apgūt kā jaunu pieredzi. Krietni ierastākas nodarbes bija zirgkopība un amatniecība, daudzi Latvijas romi bija kalēji un kurpnieki, tomēr vairākums iztiku pelnīja sezonas un gadījuma darbos. Sākotnēji pie vācu baroniem un latviešu zemniekiem, vēlāk pirmās brīvvalsts lauku saimniecībās. Latvijas čigānu urbanizācija ir vēsturiski jauna parādība, un viņu kopienā tā notikusi neparasti strauji. 1935. gadā tikai 7,3% šīs tautības pārstāvju dzīvoja pilsētās, pārējie palika uzticīgi laukiem.