Trešdienas rītā Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Aroda un radiācijas medicīnas centra gaitenis mudž no iespējamiem arodslimniekiem, pārsvarā sievietēm. Visi gar sienām izvietotie krēsli ir aizņemti, un daudziem nākas stāvēt kājās. Kad atveras ārstu komisijas kabineta durvis un medmāsa monotoni nosauc kārtējo uzvārdu, viens no krēsliem atbrīvojas. Kājās pielec aptuveni 50 gadu veca sieviete. Viņa nervozi sakārto spīdīgiem diegiem izšūto džemperi, abās rokās iežmiedz somu un dodas pavērto durvju virzienā.
«Nu, lai labi iet! Vai, mums te taisni kā eksāmenā,» nosaka viņas blakussēdētāja. Uzgaidāmās telpas gaisotne tiešām atgādina eksāmenu laiku skolā — viens ārstu kabinetu pamet ar saraudātām acīm, cits priekā par piešķirto arodslimnieka statusu pārmet krustu. Sieviete, kura savai blakussēdētājai novēlēja izdošanos, ir kādreizējā Latvijas Nacionālās operas baleta trupas dejotāja. Operas skatuvei viņa atdevusi teju divdesmit mūža gadus un arī krietnu daļu veselības. Tagad ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi, kopš Aina (vārds mainīts) uz visiem laikiem atvadījās no lielās skatuves, taču aktīvais dejošanas laiks pēdējos gados sāk par sevi īpaši atgādināt.
«Izoperēju deformētos kaulus pēdās, lai varu nopirkt normālus apavus. Citādi man jāstaigā kaut kādos gumijniekos. Vienai kājai tas kauliņš jau atkal sāk augt no jauna. Un sāpes ir šausmīgas, it kā ar žiletēm griež to vietu. Tagad man sāk sāpēt arī gūžas, it sevišķi naktīs. Tā tikai liekas, ka visi baletdejotāji ir skaisti un šmaugi. Patiesībā viņi ir kropli cilvēki,» bez emocijām saka 51 gadu vecā sieviete. Ārēji par viņas kaitēm nekas neliecina un pat sēžot bijusī baletdejotāja izskatās graciozi. Pirmo reizi Aina šeit ieradās augustā ar cerību, ka viņa dabūs kādu «piešprici» savai izdienas pensijai, kas šobrīd ir 180 latu mēnesī. Tagad, kad pusgadu vēlāk šajā uzgaidāmajā telpā viņa dirn jau sesto reizi, sākotnējā cerība sāk pamazām izplēnēt: «Tas ir ārprāts, kas te darās! Mani katru reizi tikai sūta uz jauniem izmeklējumiem, un tas viss ir par naudu. Šajā telpā gāžas cilvēki no visas Latvijas, tā ir ņirgāšanās.»
Aroda un radiācijas medicīnas centra vadītājai, profesorei Maijai Eglītei sarunas, kas notiek otrpus viņas kabineta durvīm, nav pārsteigums. Viņa atzīst, ka arodslimības diagnosticēšana ir piņķerīgs process, turklāt parasti tas aizņem vismaz pāris mēnešu, jo ārstu komisijai nepieciešams cilvēku ne tikai nosūtīt uz dažādiem izmeklējumiem, bet arī noskaidrot viņa darba apstākļus. «Ir daudzas slimības, kas saistītas ar darbu, bet neskaitās arodslimības. Mēs bieži cilvēkiem sakām, ka viņu slimībai ir saistība ar darbu, bet tā nav radusies tikai no darba vien. Tādā gadījumā nekāda kompensācija viņiem nepienākas. Un tad cilvēki uz mums apvainojas,» saka profesore.
Arodslimību sarakstā šobrīd uzskaitītas apmēram 60 darba izraisītas slimības. Ik pa laikam sarakstu papildina ar jaunām kaitēm. Pēdējo reizi tas notika pirms sešiem gadiem, kad par oficiālu arodslimību tika atzīts arī izdegšanas sindroms — darba izraisīts fiziska un garīga izsīkuma stāvoklis. Pērn arodslimību medicīnas centrā šāda diagnoze tika uzstādīta sešiem pacientiem, viņu vidū bija, piemēram, galvenā grāmatvede un speciālizglītojošās skolas direktora palīgs. «Tendences rāda, ka nāk jauni kaitīgie faktori klāt. Piemēram, ja cilvēki visu dienu sēž salīkuši pie datoriem, kas ne vienmēr ir atbilstoši aprīkoti, viņiem rodas problēmas ar mugurkaulu, ar kakla daļu,» stāsta profesore Eglīte.
Statistika liecina, ka arodslimnieku skaitam kopš 2009.gada ir tendence stāvēt uz vietas vai pat iet mazumā. Zināms, ka pērn oficiāli diagnosticēti 812 arodslimnieki. Eglīte uzskata, ka patiesā aina ir drūmāka: «Cilvēki pie mums nemaz nenāk, jo viņiem bail zaudēt darbu. Kad cilvēkam atklāj simptomus, ka viņš vairāk nav piemērots sava darba darīšanai, darba devējs viņu likumīgi var atlaist. Ja 50 gadu vecumā nākas zaudēt darbu un cilvēkam nav bērnu, kas varētu palīdzēt, viņš, visticamāk, iet bojā, jo arodslimību kompensācijas ir ļoti mazas.»
Visu rakstu par mūsdienu arodslimībām lasiet 3.maija Sestdienā!