Sagaidot selekcionāra Pētera Upīša 100.dzimšanas dienu, 1996.gadā Dobelē sāka veidot ceriņu ainavu parku, kur mums par prieku ziedētu Upīša radītās ceriņu šķirnes un hibrīdi, kā arī varētu apskatīt interesantākās ārzemēs veidotās šķirnes. Bet ceriņi tika stādīti jau krietni agrāk, 80.gados, un tur savu roku pielika arī Sarmīte Strautiņa. Stādīja vēl kopā ar Ausmu Vilciņu, Upīša uzticamo strādnieci. Toreiz par kompozīciju un ainavu daudz nedomāja, stādījušas vienkārši rindās — kā jau izmēģinājumos ierasts. Bet tad Bulduru dārzkopības tehnikuma skolotājs Aivars Lasis ieteicis, ka labāk būtu veidot grupas, un tā arī abas izdarījušas. Plašums lielāks, nu var brīvi pastaigāties...
Fragments no intervijas
Ceriņi šeit zied katru pavasari, tik un tā cilvēki brauc. Ik gadu tos apskatot 30 tūkstoši.
Viena daļa ir tie paši, kas jau katru gadu. Redzējuši ceriņus viņi noteikti ir, bet atgriežas tāpēc, ka šeit esot laba aura. Daudzi brauc uz koncertiem. Ļoti ceru, ka arī 2.jūnijā, kad šeit trijos pēcpusdienā sāksies pasaules mūziklu kino mūzikas koncerts, ceriņi vēl ziedēs.
Vai tagad Latvijā kāds vēl nodarbojas ar jaunu ceriņu radīšanu, selekciju? Laimonis Kārkliņš Ķegumā?
Viņš 2005.gadā aizgāja, savus atlasītos perspektīvākos hibrīdus jau agrāk atdevis Dobelei. Esmu ar Laimoni Kārkliņu runājusi, un viņš stāstīja, ka sēklas parasti stratificē, bet dažas dienas tieši pirms izsēšanas tās vajagot pie rokas, pie delma piesiet un tā pastaigāt. Nezinu, vai šādi var savas vēlmes sēklām nodot, iespaidot ceriņa ģenētiku — bet tā viņš darot, un Kārkliņam ir ļoti skaisti ceriņi. Upītim padevās baltie, bet Kārkliņam veicies ar tumšajiem purpura pildītajiem ceriņiem. Tie piesātinātie toņi ir brīnišķīgi!
Vairāk arī šādu selekcionāru nezinu... Puķēm, kaut vai tulpēm, šķirnes nemitīgi mainās, bet ceriņiem vajadzīgi ilgi gadi, lai ko jaunu radītu. Vispār ceriņš Latvijā ienācis no savas dzimtenes Balkānu kalniem caur Turciju uz Austriju, un tad izplatījies Francijā. ..
Dzirdēju, ka ceriņi ejot bojā, vai tiešām?
Lielākā problēma ir stādījumu saglabāt. Pēdējās divas siltās ziemas ceriņiem ļoti nepatika. Parādās tāda kā izsušana — miza bojājas pie pašas pamatnes, sakņu kakla un tad atmirst. Krievijas pētnieki saka: iespējams, vaina tajā, ka ceriņi nāk no Balkānu, Karpatu kalnu rajoniem un tur, ja ir auksts, tad ir auksts, ziemās nav atkušņu kā pie mums. Bet galvenais — uz pavasara pusi ceriņiem dziļā miera periods beidzas, uz siltumu tie diezgan jutīgi reaģē — tūlīt, tūlīt varēs plaukt, un uzreiz atpakaļ ir aukstums. Zeme sasalusi, saknes arī, bet augšdaļa mēģina mosties. Ceriņš ļoti mokās.
Tad vēl dažādas sēnīšu izraisītas slimības, kas visbiežāk arī uzbrūk tieši tādiem novājinātiem augiem... Faktiski ceriņiem nav augu aizsardzības sistēmu un līdzekļu, kādi izstrādāti pārtikā izmantojamiem augiem. Ceriņi ir skaisti, bet tos neēdīsi! Daudz svarīgāk, lai mums būtu kāposti, burkāni... ..
Jums pašai ir dārzs?
Bet par dārzu... Tāds ar Dievu uz pusēm man ir. Lielajā dārzā mana vīra māsasmeita saimnieko: viņa katru darbdienu no rīta atbrauc un, kamēr esmu darbā, paliek pieskatīt manu vīru, līdz ar to arī kaut ko sev izaudzē. Puķudobes, kad paspēju, izravēju, bet, ja ne, daudz nesatraucos.
Jūsu vīrs slimo ar izkaisīto sklerozi...
Jau piecus gadus viņš vairs nestaigā, ir uz gultas. Pirms tam arī nebija spoži, bet tad viņš vismaz staigāja. Artūrs saslima, kad viņam bija 28 gadi. Bet tajā reizē viņam vēl īsti nenoteica diagnozi. Teica, ka redzes nerva iekaisums. Tad iestājās remisija. Apmēram gadus piecus, slimība nelika par sevi manīt, tad tā atkārtojās jau nopietni. Kopš tā brīža ir gājis visādi, bet esam turējušies kā kaķi uz ledus.
Jūs bijāt jauna sieviete, kad tas notika. Visa dzīve priekšā.
Jā, bet es piekrītu Džemmai Skulmei, kura kādā intervijā teikusi: par visu dzīvē jāmaksā. Ja es rīkotos slikti, saņemtu riktīgi pēc pilnas programmas, vēl vairāk. Tā tikai liekas, ka pametīsi un aizbēgsi. No sevis mēs nespējam nekur aizbēgt, tu saņemsi atkal kādu problēmu no citas puses. Tātad jāpaliek un jārisina. Varbūt šis nav pareizākais veids, bet es vismaz cenšos darīt.
Paldies Dievam, ka Artūrs man ir ļoti labs sarunu biedrs. Mēs par daudz ko runājam. Arī par garīgām lietām. Viņš saskatās Pirmo Baltijas kanālu, kas nodarbojas ar cilvēku baidīšanu — ar pasaules galu, tagad atkal ar kaut ko citu, un pēc tam abi smejamies: kāda jēga baidīt, ja beigas tik un tā! (Sarmīte tiešām smejas — aut.) Tas mums ir kopīgais, pārējais viss ir tāds ikdienišķs, praktisks...