Pēc vasaras atvaļinājuma teātrī sākušies mēģinājumi, un Laurim jāķeras pie lietas — viņam jauna loma krievu dramaturga Genādija Ostrovska lugā Divi kapteiņi, ko Dailē iestudē pats autors. Protams, turpinās arī filmēšanās televīzijas seriālā Viņas melo labāk, kur aktieris atveido Arvi.
Apliecinot Dailes teātra aizkulišu humoru, kas tam raksturīgs jau kopš Smiļģa laikiem, Lauris iecelts par šī teātra vasaras kafejnīcas Epikūra dārzs prezidentu ar mūža pilnvarām. Šajā dārzā tad arī tiekamies.
Kādas privilēģijas prezidentūra kafejnīcā tev garantē?
Ar limuzīnu, kā prezidentam pienāktos, mani nevadā. Varbūt man ir kāda privilēģija, tikai es to nemaz neapjaušu.
Droši vien ir ļoti patīkami pēc atvaļinājuma teātrī uzreiz sākt strādāt pie jaunas lomas!
Atvaļinājums man bija simbolisks, kaut gan arī tā ir paša izvēle. Varēju jau gulēt to pusotru mēnesi laukos, zaļā zālē, un — viss kārtībā, bet kārtējā vasara atkal pagājusi darbos. Tiesa, vismaz ārā no teātra, citādi ieeju tajā nometnē iekšā un tur arī palieku līdz pavasarim.
Ko darīji?
Pie krieviem strādāju divās daudzsēriju filmās. Šovakar arī jābrauc filmēties uz Saulkrastiem kopā ar Ģirtu Ķesteri, mēs tur darbojamies pārī. Bija vēl šādi tādi citi pasākumi, tā vasara pagāja.
Un tagad jauna loma teātrī.
Jā, luga Divi kapteiņi būs ļoti interesants krievu autora Genādija Ostrovska darbs, kurš jau ekranizēts. Esmu paskatījies pāris Ostrovska filmu, lai iepazītos. Ļoti patika viņa filma Pelmeņi. Asprātīgi. Kā teātra režisors Ostrovskis līdz šim nav darbojies, šī būs viņa debija. Aktieru kompānija izrādē ir laba, jāsāk tik strādāt.
Starp citu, kas notiek tavā lauku īpašumā, kā tur pašlaik izskatās?
Tur būtu jāizskatās vairāk (smejas). Bet man bija ļoti liels prieks, ka visi kociņi izdzīvoja. Ziemā tur pastaigājas meža zvēri; pirms četriem gadiem gar robežu biju sastādījis kalnu kļavas, bet stirnas, maitas, paņēma un nokoda galotnes. Tagad sastādīju augļu dārzu, trīsdesmit kociņu. Saldos ķiršus, plūmes, bumbieres, ābeles. To šķirņu ir tik daudz, ka es reāli apjuku. Kad aizbraucu pie dārznieces pēc ķiršiem, viņa man nokrāmēja tādu paleti, ka divas stundas sēdēju, kamēr izvēlējos.
Kurā pusē tev tas krāšņums ir?
No Rīgas 120 kilometru, Ziemeļvidzemē, Alojā.
Tevi vilka uz dzimto pusi?
Jā. Un vecumdienās nebūs pansionātā jādzīvo.
Māju pats cēli?
Jā, no nulles tajā pašā vietā, kur kādreiz atradās pirmā Alojas ciema veča māja. Sākumā mēģināju atjaunot veco būvi, bet tad sapratu, ka nebūs ne pēc manām prasībām, ne mūsdienu plānojuma un visa pārējā. Vecos mājas kokus izmantoju kā izejmateriālu.
Ar kādām sajūtām domā par savu bērnības zemi?
Kad šķērsoju Alojas zīmi, man jau liekas, ka esmu mājās. Latvijā ir gana daudz gleznaināku vietu, bet tur nekad nebūs tas PVN, ko dod atmiņas, ka tieši te, mazam esot, skraidīju. Te tas spēks. Alojas pusē ir vieni vienīgi līdzenumi, nav uz ko skatīties, tāpēc saku, kāpēc alojiešiem ir specifiska humora izjūta. Ja nav, uz ko skatīties, tu skaties uz sevi. Un, skatoties uz iekšpusi, tu attīsti zināmu humora specifiku. Tā ir mana teorija.
Alojieši attīsta savu iekšējo pasauli.
Jā, nav tādu ārējo spilgtumu, kas apžilbinātu.
Kā tu jūties lielpilsētā — kā advancēts rīdzinieks vai distancēts vienpatis?
Kā vajag. Bet uz sabiedriskām vietām un tādiem saietiem neraujos nemaz. Domāju, ar gadiem dažādas dīvainības tikai saasināsies. Jau tagad skatos uz cilvēkiem pēc 50 un domāju — redz, katram savi kaut kādi ķiki, katrs sataisījis to savu glābējpasaulīti, kurā dzīvo. Nez, kā man tas būs... Domāju, viss uz to jau tā iet.
Uz dīvainībām?
Kā tad! Pat nemanot, ka jau sācies.
Šķiet, ka esi reāls pretmetu apvienojums — no smeldzīga romantiķa līdz ironiskam ciniķim. Kā pats sevi savaldi, saturi kopā, lai neiekristu galējībās?
Tur jau tā lieta — sevi nevaru savākt. Es arī nesavācu. Un rodas galējības. Bet ir jāsavācas... Iestājies milzīgs motivācijas trūkums, un ko tad nu?
Privātajā vai profesionālajā frontē?
Jebkādā! Tas viss iet kopā. Ko profesionāli?! Tur taču man ir ko darīt, viens darbs steidz otru, temps ir uzņemts, bet... Var jau būt, ka par to nevajag domāt, bet maukt uz priekšu. Es arī tā cenšos darīt. Nezinu, man galvā aizvien tas Krodera teksts. Es arī tāpat domāju.
Atgādini.
Bija forši teikts par dzīves bezjēdzību: cik tu sevi apčakarē, tik arī ir.
Apčakarē?
Jā, radot mazus, iluzorus mērķus. Jo pa lielam var dzīvot un var nedzīvot, var darīt un var nedarīt.
Visu interviju ar Lauri Dzelzīti lasiet žurnāla Sestdiena 1.- 7. augusta numurā