KRISTIĀNA ŠUKSTA. AUKAS
LATVIJAS MEDIJI
REDAKTORI AIVARS EIPURS UN ELĪNA KOKAREVIČA
«(..) paskatīties otrai acīs / un atzīties/ jā mēs esam aukas / mēs nebaidāmies /iešūpot koku galotnes / un pēc tam zem tiem pašiem kokiem / likties gulēt /meitenēm pamostoties / jau kā tantēm» Es sajūtos viņai tuvu gan tad, kad Kristiāna runā par urbāno vidi, gan tad, kad stāsta par dabas norisēm, kas atbalsojas ikdienības esībā, – varbūt tāpēc, ka pati esmu gan lauku, gan pilsētas bērns, bet varbūt tāpēc, ka tā ir vienkārši laba dzeja, kurā viegli just līdzpārdzīvojumu.
«ļauj man / apsiet kļavas brūces / mēs esam kopā dzērušas / un raudājušas saldu (..)»
Šukstas dzejoļu galvenā varone ir sieviete – ļoti sievišķīga un ievainojama, un tajā pašā laikā gana pašironiska, feministiska un spēcīga, lai pateiktu visu, ko domā, un nostātos stalti un taisni.
«(..) Zini, meitenēm reizēm vienkārši patīk dejot un / reizēm arī piedauzīgi, bet vienkārši dejot. (..) Zini, meitenēm reizēm ir auksti iet mājās vai / slinkums saukt taksi. // Mitrums ir tikai kājstarpē nostājies alkohols. // Es izģērbos, lai aizmigtu.»
Dzejnieces pasaule, šķiet, ir gan mājīga, man saprotama un izjūtama vieta, kas vilina un liek tajā uzkavēties pēc iespējas ilgāk, gan briesmu un skumju pilns mikrokosmoss, kas piespiež notrīsēt un izsauc vēsas skudriņas. («divi milimetri starp sienu un pieri (..)»)
Es vēl īsti nevaru pateikt, kas mani šajā krājumā uzrunāja visvairāk, tam ir vēl jānogulstas un jātop pārlasītam, ko es noteikti darīšu ne reizi vien, bet esmu pārliecināta, ka ir tapis spēcīgs nākamgada Latvijas Literatūras gada balvas debijas pieteikums.
«kaut kur vēl snieg papeles / kurmji atstāj bakurētainus zemes vaigus / pie veikaliem mētājas dzērāji / kā apgāzušās vaboles / kuru zumoņu vakar pievakarē /noturēju par elektrību starp mums»