Laika ziņas
Šodien
Smidzinošs lietus

Maskavas piezīmes

Pasaules čempionāts hokejā šogad norisinās Krievijā. Latvijas izlase spēlē A grupā Maskavā, un tieši ar bailēm no šīs lielpilsētas aizbildinājušies daudzi hokeja cienītāji no Latvijas, attaisnojot savu nedošanos just līdzi valstsvienībai. Tie drosminieki, kas uz Maskavu tomēr atbraukuši, ir vienisprātis – nav tik traki, kā varētu likties. Jā, ir kultūras atšķirības un citi mērogi, bet tās ir lietas, kas atšķiras visur.

Es Krievijas megapolē Maskavā tā īsti viesojos pirmoreiz. Pirms sešiem gadiem biju šeit, garām braucot, un sešas brīvās stundas starp lidmašīnu reisiem atvēlēju tikai Tretjakova mākslas galerijas apmeklējumam, tomēr izlavierēšana steigā pa pāris metro stacijām diez cik plašu iespaidu par pilsētu neatstāja. Tik vien sapratu, ka cilvēku ir tiešām daudz – pat vairāk, nekā var nojaust no citu stāstītā, – un ka pilsētas plašumi ir teju neizmērojami. Par spīti tam, šoreiz mūsu autobuss izspurdza cauri Maskavas ielām ļoti raiti – iebraukuši pilsētā darbdienā astoņos no rīta, pēc nieka pusstundas bijām jau klāt, savu galamērķi sasniedzot stundu agrāk, nekā tas tika plānots. Prīmā!

Steiga un īstie maskavieši

Viena lieta, kas bija palikusi atmiņā par Maskavu jau no iepriekšējās viesošanās reizes, bija uzmācīgie taksisti, kuriem lidostās un autobusu stacijās nepietiek ar pieklājīgiem atteikumiem. Viņi vai nu jāignorē pavisam, vai arī "jāpasūta" skaidri un gaiši viņiem saprotamā un ikdienā ierastā veidā. Šoreiz iztikām (mans ceļabiedrs uz pasaules čempionāta sākumu bija fotogrāfs Aivars Liepiņš) ar pirmo variantu. Ātri vien atraduši sarkano burtu "M", kas apzīmē metro staciju, metāmies iekšā Maskavas pazemes satiksmes dzīslās. Tur gan mūsu žiperīgumu tikpat ātri piebremzēja apsargi – nāciet, pārbaudīsim jūsu maišeļus! Ar manu somu tika galā diezgan raiti, bet mana kolēģa fotopiederumu soma tika pētīta ilgāk. "Teleobjektīvs? Un kādas firmas? Izskatās visai nopietns," pusdeviņos no rīta labā noskaņojumā bija kārtības uzraugs. Paskaidrojām, ka tas ir hokejam, un atbildē saņēmām izbrīnā ieplestas acis – kāds gan sakars hokejam ar fotoobjektīviem? "Nu kā?! Rīt taču pie jums sākas pasaules čempionāts hokejā!" skaidroja mans kolēģis. Šāda atbilde mūs apturējušo apsargu apmierināja, un viņš aicināja vēlreiz nākt ciemos. Nosmējām, ka tikai tad, ja bez somām, un devāmies tālāk.

Tā kā bijām ieradušies galamērķī agrāk, nekā plānots, visupirms devāmies uz hokeja arēnu, kurā savus mačus paredzēts aizvadīt Latvijas izlasei. Metro shēmu izpētījuši jau iepriekš, labi zinājām, kurā brīdī mums jāpārsēžas, un ar to nebija ne mazāko aizķeršanos. Patiesību sakot, jutāmies tā, it kā ar metro brauktu ik dienas. Problēmas gan sākās, kad izgājām ārā no stacijas Avtozavodskaja, kas ir vistuvāk hokeja arēnai. "Kur šeit ir ledus halle?" kādai garāmgājējai jautāja mans kolēģis. Viņa tikai nošūpoja plecus un aizjoza tālāk, acīmredzami steigdamās. Steiga ir vārds, kas lieliski raksturo cilvēkus Maskavas metro stacijās un to tuvumā. Vienīgie, kuri tur nesteidzās, bijām mēs divi, kas kartēs pētīja arēnas atrašanās vietu, un kāds tumšādains vīrietis, kas visus aicināja ieskriet pāri ceļam esošajā ziedu veikalā. Palūkojušies apkārt, nevienu zīmi, kas norādītu arēnas atrašanās vietu, tā arī neatradām. «Jocīgi gan!» domīgi novilka Aivars, kuram šis atšķirībā no manis ne tuvu nav pirmais pasaules čempionāts hokejā. Vēlāk gan mēs sapratām, ka ne visus Maskavas ielās sastaptos cilvēkus var uzskatīt par maskaviešiem un ceļa zinātājiem. Kad mēs trešajā dienā pirmoreiz mūžā izkāpām ārā jaunuzbūvētajā metro stacijā Tehnopark (to atklāja pērn decembrī), arī mums divi cilvēki taujāja, kur lai ko atrod. Tāda ir realitāte – maskavieši ir labi ja puse no tiem, ko Maskavā sastop.

Vsjo hOKej

Tomēr ar vairāku cilvēku aptaujāšanu izdevās atrast arī pašu arēnu. Ne uzreiz un ne gluži no pareizās puses, bet – atradām. Ieraudzījuši pirmās ieejas pozīcijas, jau steidzām iet tām cauri, tomēr apsargi apturēja – vajagot akreditācijas kartes. Mēs sakām, ka labprāt tās uzrādītu, taču akreditācija mums vispirms pašiem ir jāsaņem... arēnas teritorijas iekšpusē. Ierasta prakse, tā ka nevarētu teikt, ka Krievijā tas būtu kaut kāds izņēmums. Mums laipni norādīja virzienu, kurp iet, un devāmies turp. Akreditācija noritēja bez īpašas aizķeršanās, un mēs kā vieni no pirmajiem žurnālistiem varējām iepazīt Ledus pili, par kuru paši krievi saka, ka tā ir Eiropā labākā, savukārt citu izlašu pārstāvji... uzdod daudz jautājumu. Par to, kāpēc ģērbtuvēs nav iespējas pieslēgt videoprojektoru (arī Krievijas izlasei ne), par to, kāpēc līdz ģērbtuvei jāiet piecas minūtes, utt. Radās iespaids, ka krievi iespēju rīkot pasaules čempionātu uztver kā iespēju nopelnīt. Vai varēja ierīkot videoskatīšanās iespēju ģērbtuvēs? Atbilde – nē, nevarēja. Tad tas bija jāpiesaka pusgadu iepriekš, un to nezināja neviena no izlasēm. Bet, piemēram, par 40 eiro – var pat šodien. Vai var palūgt vēl divus krēslus izlasei, kas uz Maskavu atvedusi divus liekus spēlētājus? Atbilde ir pārāk rupja, lai to rakstītu uz papīra, bet tās autors piekodināja, lai tieši tā arī pārtulkojot.

Taču viss nav tik slikti. Bija arī organizatoriski labi sakārtotas lietas, piemēram, līdzjutēju ieeja un izeja arēnā notiek pa dažādām pusēm. Kamēr agrās spēles skatītāji pamet arēnu, netiek bremzēta nākamās spēles vērotāju ierašanās. Man personiski patika arī mediju tribīnes atrašanās piektajā stāvā, lai gan kāds no vietējiem žurnālistiem, pirmoreiz kāpjot pa kāpnēm, retoriski ievaicājās – vai tad nu līdz pašām debesīm būs jākāpj?

Preses centrs izvietots arēnas trešajā laukumā – vienīgajā, kurā nav tribīņu. Centrālajā laukumā tiek aizvadītas pasaules čempionāta spēles, blakus ir arī treniņu laukums ar mazāk skatītāju vietām. Neesmu bijis citos pasaules čempionātos, bet pēc atsauksmēm no saviem kolēģiem par to dzirdu tikai labus vārdus – ļoti plaša mediju arēna lieliskā atrašanās vietā dažu soļu attālumā no preses konferenču telpas, mix zonas un galvenā laukuma.

Arēnā ir arī kafejnīca ar nebūt ne bezgaumīgu nosaukumu Vsjo hOKej. Tajā var pusdienot un vienlaikus vērot kādas valstsvienības treniņu mazajā arēnā. Brīdī, kad tur ēdu pirmoreiz, man bija iespēja pavērot Norvēģijas izlases, pret kuru Latvija spēlēs 17. maijā, treniņu. Remdējot izsalkumu, vienlaikus nonācu pie secinājumiem, ka Latvijas izlasei būtu jāsapņo, ka pret viņiem norvēģu vārtus sargās "mūris" pilnīgi baltā ķiverē (diezin vai tā notiks), un jādomā par to, lai skandināvu uzbrucēji netiktu pie ripas vārtu priekšā. Absolūti visi norvēģu vingrinājumi beidzās ar aizsarga metienu no zilās līnijas un uzbrucēja mēģinājumu vārtu priekšā mainīt ripas lidojuma virzienu – kā Čehija panāca 3:3 izlīdzinājumu pret Latviju –, un lielākoties jau uzbrucējiem tas izdevās.

Visu Iļjas Poļakova rakstu par piedzīvojumiem un iespaidiem Maskavā hokeja čempionāta laikā lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Ļaudonas patriots(5)

Savulaik basketbola spēles savaldzināts un aizvilināts prom uz galvaspilsētu, Artūrs Portnovs (35) atgriezies savā dzimtajā Ļaudonā, kur jau labu laiku strādā par pagasta pārvaldes vadītāju, ka...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata