Uz citu tā dēvētās vecās Eiropas monarhiju fona Nīderlandē karaļnama vēsture nav īpaši sena, atgādina National Geographic. Jau kopš viduslaikiem šī teritorija Ziemeļjūras piekrastē bieži pārgājusi no rokas rokā – savulaik to kontrolēja spāņi, pēcāk franči, savas intereses bija arī britiem un kaimiņos esošajiem vāciešiem. Nosacītu autonomiju gan Nīderlande allaž spēja saglabāt, pateicoties Orānas–Nasavas dzimtas aristokrātiem, kuri jau kopš XVI gadsimta pretojās iebrucējiem. Nīderlandieši allaž bijuši izslavēti jūrasbraucēji, par jaunu koloniju iegūšanu konkurējot ar spāņiem, portugāļiem un britiem. Savulaik viņi izvēlējās republikas statusu (to it kā garantēja 1648. gada Vestfālenes miera līgums, kas pielika punktu Trīsdesmitgadu karam), taču, Eiropā izraisoties kārtējiem militārajiem konfliktiem, atkal kļuva par okupētu valsti.
1815. gadā pēc Napoleona sakāves un franču iebrucēju padzīšanas tika pasludināta Nīderlandes Karaliste, par monarhu kļūstot vienam no Orānas–Nasavas nama aristokrātiem, kurš kā karalis pieņēma Villema I vārdu. Atminoties republikas laikus un ņemot vērā iesakņojušās protestantisma tradīcijas, Nīderlandē tika iedibināta konstitucionālā, bet, ja precīzāk, tad parlamentārā demokrātija, kurā monarhs gan oficiāli ir valsts galva, taču ar samērā ierobežotām pilnvarām, jo ikdienā valsti vada parlamenta ieceltā valdība ar premjerministru priekšgalā.
Taču ārkārtas situācijās monarha loma strauji pieauga, par ko varēja pārliecināties gan Pirmā, gan Otrā pasaules kara laikā, kad 1890. gada 23. novembrī par karalieni kļuvusī Vilhelmīna uzņēmās iniciatīvu valsts vadīšanā.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 21. - 27. novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!