Porziņģim jāmācās no Biedriņa kļūdām

gada drafta ceremonijas nokļuvis pasaules basketbola spožāko starmešu gaismā, saskaroties ar plašu emociju, vērtējumu un prognožu spektru. No vienas puses - šogad viņš ir ceturtais visaugstāk novērtais jaunais talants vispār un pirmais starp eiropiešiem, turklāt drafta vēsturē augstāk līdz šim nav bijis pat neviens lietuvietis (Jons Valančūns tika izraudzīts kā piektais)! Tas nozīmē arī garantētu miljonus vērtu līgumu uz vairākiem gadiem. No otras puses - Amerikā līdz šim tikpat kā nezināms spēlētājs, kuram, visticamāk, būs vajadzīgi vairāki gadi nobriešanai līdz NBA līmenim, kamēr neveiksmju vajātajai (pēdējais tituls 1973.gadā, pēdējās divas sezonas ārpus izslēgšanas turnīra), bet mūžam ambiciozajai Ņujorkas Knicks komandai nopietns pastiprinājums vajadzīgs tūdaļ."Esmu uzaudzis basketbolistu ģimenē, mīlu šo spēli un darīšu visu iespējamo, lai [Knicks prezidentam] Filam Džeksonam nebūtu jānožēlo šī izvēle," Kristaps pirmajos komentāros neslēpa prieku par nokļūšanu Knicks sistēmā un apņēmību tikt galā ar trūkumiem meistarībā. Porziņģa sāga, protams, uzjundījusi atmiņas par 11 gadus veco stāstu, kad NBA draftā ar pieklājīgi augsto 11.numuru tika izraudzīts Andris Biedriņš. Par spīti acīs krītošajām līdzībām (abi jauni un gari), basketbolistu ceļā un pieredzē netrūkst atšķirību.Pirmkārt, vecums. Biedriņš tika draftēts divarpus mēnešu pēc 18.dzimšanas dienas, Porziņģim pēc mēneša būs 20. Atšķirība nav mērāma gaismas gados, tomēr šajā personības attīstības posmā pietiekami būtiska.Otrkārt, pieredze. Biedriņš uz NBA draftu devās taisnā ceļā no Rīgas Skonto, pusotru sezonu nospēlējis Latvijas līgā un ieguvis pieredzi FIBA trešās šķiras klubu turnīrā. Porziņģim aiz muguras divas pilnas sezonas prestižajā Spānijas līgā un Eiropas kausa izcīņas labākā jaunā spēlētāja tituls.Treškārt, pozīcija un spēles stils. Biedriņš bija izteikts centrs, piektais numurs - atlētisks cīnītājs pie groziem ar ierobežotu uzbrukuma arsenālu un milzīgu atkarību no veselības stāvokļa un fiziskās kondīcijas. Porziņģim daba (un vecāki) devusi basketbolā ļoti svarīgās smalkās izjūtas, ko nevar iemācīties treniņos. Jādomā, tik ļoti slavētā metiena un bumbas izjūta nekur nepazudīs arī tad, ja tiks īstenoti plāni par ķermeņa masas palielināšanu līdz NBA spēka uzbrucējam atbilstoši standartam, no kura Kristapu šķir 10–20 kilogrami. Atklāts paliek jautājums, kā uz šo procesu reaģēs locītavas, saites un ātruma īpašības?Ceturtkārt, dzīves uztvere un motivācija. Nav noslēpums, ka Biedriņa izaugsmē izšķiroša nozīme bija trenera Raivo Otersona novatoriskajām idejām un pašaizliedzīgajam darbam, kas neaprobežojās tikai ar sporta zāli, - perspektīvais audzēknis tika ne tikai trenēts, bet arī motivēts, kontrolēts un audzināts; savā ziņā mākslīgi padarīts par zvaigzni, kuru profesionāļa gaitās visvairāk motivēja basketbola sagādātās iespējas, nevis iespējas spēlēt basketbolu pasaules labākajā līgā. Porziņģim basketbolista gēni ir stiprāki, dzīves pieredze - bagātāka (ne bez saviem jaunības grēciņiem, bet arī pārbaudītu prasmi godam izkļūt no nepatīkamām situācijām un publisko attiecību klizmām). Katrā ziņā solījums arī turpmāk spēlēt nevis naudas, bet gan basketbola mīlestības dēļ skanēja ļoti ticami.Piektkārt, vide un vēsturiskais fons. Biedriņa gaitas kopš 2004.gada regulēja ar Latviju nesaistīti aģenti, kamēr Porziņģim ir laika gaitā saliedēta un pārbaudīta padomdevēju komanda, kas sola stiprināt saikni ar Latviju.  Turklāt priekšteča veiksmes un kļūdas ir laba pieredzes skola sekotājiem."Kristapam ļoti patīk spēlēt basketbolu, un domāju, ka nauda viņu nesabojās. Pirmie gadi Amerikā nebūs viegli, bet ticu, ka viņam viss būs kārtībā," pirmais treneris Edvīns Sprūde audzēkņa izredzes vērtē kā optimists.Visu rakstu par Kristapu Porziņģi lasiet žurnāla Sestdiena 3.-10.jūlija numurā!