Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +1 °C
Apmācies
Piektdiena, 19. aprīlis
Vēsma, Fanija

Cūkmenu izglābs jaunie

Tomass Kotovičs par eglīšu ciršanu, pārmaiņām mežu piemēslošanā, koku augšanas paātrināšanos un izcirtumu pirkšanas jēgu

No globālās sasilšanas viedokļa Latvija ir zaļa valsts, pateicoties saviem mežiem, kas ik gadu augot fotosintēzes procesā savāc vairāk nekā 20 000 000 tonnu ogļskābās gāzes, – saka a/s Latvijas valsts meži Komunikācijas daļas vadītājs Tomass Kotovičs. "Dievs mums ir devis tādu vietu uz zemeslodes, kur meži var labi augt, mums ir cilvēki, kas māk kopt mežu, un mūsu nav daudz – Latvijas meži spēj pilnībā nodrošināt Latvijas iedzīvotāju vajadzības pēc visiem materiāliem, visiem enerģijas veidiem un skābekļa." Diemžēl vēl joprojām ir Latvijā arī tādi cilvēki, kas uzskata, ka mežam jākalpo arī kā atkritumu izgāztuvei. Tomass, kurš Latvijas valsts mežos (LVM) strādā jau 21 gadu, kopš kompānijas dibināšanas, un kopā ar mazliet jaunāko Cūkmenu cīnās arī pret mēslošanu mežā, SestDienai atklāj, ka ārkārtas situācijas laikā jau it kā sabremzētās mēslošanas apmēri atkal auguši, tomēr stratēģiski viņš ir optimists. Tomasa optimisma pamatā ir daudzajās sarunās ar Latvijas jauno paaudzi redzētais un dzirdētais.

Sāksim ar aktuālo – kāda šogad būs situācija ar Ziemassvētku eglītēm?

Paredzu, ka tā būs ļoti laba. Šīs nedēļas sākumā Latvijas valsts meži visai Latvijai ir izsūtījuši ziņu, ka katrs valsts iedzīvotājs, līdzīgi kā citus gadus, valsts mežā drīkst nocirst sev eglīti. Gadu no gada mēs janvārī vērtējam, vai šajā sakarā nav kas slikts mežiem nodarīts. Atsevišķos gadījumos cilvēki to mēģinājuši izmantot biznesam, tādus mēs cenšamies izķert, bet kopumā nekādu risku mežiem nesaskatām. Cilvēkam eglītes meklēšana ir laba iespēja pabūt mežā. Vai tas iznāk lētāk? Droši vien ne, jo jālej mašīnā degviela un jāatrod valsts mežs, kas ne vienmēr ir blakus lielajām pilsētām.

Kā valsts mežu atšķirt no privātā?

Visvieglāk ir atšķirt, meklējot kvartālstigas, kur rakstīts "Latvijas valsts meži". Tāpat arī pēc zīmēm Uzmanīgi ar uguni! vai Uzmanīgi – ērces!, tām apakšā ir mūsu logo. Tiem, kuri orientējas mūsdienu tehnoloģijās, ir pavisam vienkārši, vajag tikai ielādēt telefonā lietotni LVM Geo, tur ļoti skaidri var redzēt, kuri ir valsts meži un vai jūs tajos atrodaties.

Cik lielu eglīti drīkst cirst?

Mājai vajag divus līdz trīs metrus garu eglīti, tādas droši drīkst cirst. Oficiālais kritērijs ir līdz 12 centimetriem diametrā pašā stumbra lejā, bet divu līdz triju metru eglīte šo kritēriju nekad nepārsniedz. Noteikti nedrīkst darīt vienu lietu: cirst eglītes jaunaudzēs, kur tās ir sastādītas, kur aug nākotnes mežs. Tur eglīšu ciršana ir kategoriski aizliegta! 

Grāvmalas, stigas, joslas zem elektrolīnijām ir vietas, kur eglīšu ir daudz. Mēs reiz ar vecākiem kolēģiem, meža zinātājiem, rēķinājām, ka kopā Latvijā ik gadu iesējas ap 40 miljoniem jaunu eglīšu, tātad to mums netrūkst pilnīgi noteikti. Iesēšanās visvairāk notiek tad, kad tiek tīrīta stiga vai grāvmala, kad ekskavators ar ķepu to nogrābj. Līdzīgu augsnes sagatavošanu piekopa mūsu senči – viņi ņēma zarainu egli, atstāja tai kādus 20 centimetrus garus zarus un ar zirgu vilka pa cirsmu, lai sagatavotu vietu, kur iesēties jaunām eglītēm, priedītēm un bērziņiem.

Cik lielu interesi par eglītēm šogad var prognozēt?

Prognozēt ir grūti, bet, ja Latvijā ir 600 000 līdz 700 000 mājsaimniecību vai ģimeņu, mēs sajūtu līmenī prognozējam, ka apmēram ceturtā daļa šo ģimeņu katru gadu iet mežā meklēt eglīti. Tas mežam nekādu postu nenodara. Postu nodara – līdzās jau minētajai ciršanai jaunaudzēs – atkritumu izmešana mežā.

Vai nebūs tā, ka šogad interese par eglītēm būs mazāka? Valdība ir aicinājusi neapmeklēt radus un draugus...

Pieļauju, ka var notikt pat otrādi. Pavasarī ārkārtas situācijas ietekmē cilvēki sāka vairāk nodarboties ar dārzkopību – mēs to redzējām pēc mūsu dekoratīvo stādu pieprasījuma, tas bija būtiski lielāks nekā citus gadus. Līdzīgi būs ar Ziemassvētkiem. Nekur uz ārzemēm braukt svinēt šogad nevar, kā daudzas ģimenes darīja citus gadus, ne uz kalniem slēpot, ne uz kūrortiem sildīties, tātad varbūt būs vairāk to eglīšu, pie kurām ģimenes Ziemassvētkus sagaidīs mājās. 

Kā ārkārtas situācija kopumā ietekmē LVM darbību?

No biznesa viedokļa esam ļoti labi pārdzīvojuši šo laiku. Apgrozījuma kritums šogad būs, bet neliels, nepārsniegs 10–15 procentu. Peļņas rādītāji būs ļoti labi. Nākamā gada sākums izskatās vēl labāks, jo koksnes tirgi atgūstas. 

Kāpēc?

Ir daudz un dažādas teorijas. Pilnīgi skaidrs, ka būtiski ir pieaudzis viens segments – do it yourself jeb viss, ko cilvēks dara mājās. Viņš veikalā nopērk dēļus un citus kokmateriālus, veic istabas remontu, būvē plauktu, apšuj savu māju, veic piebūvi vai kaut ko citu. Arī būvniecība ne Eiropā, ne ASV nav samazinājusies. Latvija darbojas globālajā tirgū, tāpēc svarīgs ir globālais koksnes pieprasījums. 

Trešā lieta, kas jau sāk kļūt par tendenci, – koksni sāk vairāk izmantot būvniecībā. Itālijā pirms gadiem pieciem bija liela zemestrīce, pēc kuras Itālija būtiski palielināja koksnes izmantošanu, saprotot, ka koka mājas ir drošākas, pareizāk sakot, viņi cēla gaismā senču zināšanas. Viņi izmanto ļoti mūsdienīgu materiālu CLT (cross laminated timber), kurā trīs dēļu kārtas tiek sanaglotas vai vēl arī līmētas krustām, no tādiem blokiem var ātri un lēti celt māju, kas ir videi draudzīga un izturīga pret zemestrīcēm.

Daudzu faktoru kopums nosaka to, ka koksnes tirgus ir labs. Tikai viens segments visu pēdējo gadu nav bijis labs – celulozes ražošana. Latvija aizvien eksportē papīrmalku celulozes ražošanai, Latvijas valsts meži gan sīkkoksni pārdod tehnoloģiskās koksnes formātā, ko var saražot lētāk un kas ir pieprasīta tepat, Latvijā, uz vietas – plātņu, brikešu un koksnes granulu ražošanā. 

Kāpēc šajā segmentā iet sliktāk?

Grūti pateikt. Nu, viena lieta ir tā, ka drukāto mediju patēriņš pasaulē samazinās. Sanitārā papīra patēriņš nesamazinās, bet kopumā tomēr ir spiediens uz celulozes tirgu, šis tirgus nav augšupejošs.

Ko tas mums būtu nozīmējis, ja Latvijā būtu uzcelta celulozes rūpnīca?

Labs jautājums. Domāju, ka celt celulozes rūpnīcu ar tādiem noteikumiem, kādi tad bija, noteikti nevajadzēja. Tā saukto investoru prasības Latvijas valstij bija diezgan paverdzinošas. No otras puses, agrāk vai vēlāk lielai sīkkoksnes pārstrādes rūpnīcai Latvijā ir jābūt. Jāsaprot viena lieta: mēs ļoti bieži lasām, ka, ietaupot papīru, ietaupīsim kādus kokus. Šis apgalvojums ir pareizs formāli, bet ne pēc būtības – jo neviens jau nedodas uz mežu cirst un zāģēt papīrmalku jeb koksni celulozei. Pamatā interese ir tikt pie zāģbaļķa, no kura var ražot mājas un mēbeles. Papīrmalka jeb sīkkoksne, jeb, kā mēs to Latvijā saucam un ražojam, tehnoloģiskā koksne tajā procesā paliek pāri. Tātad, ja celulozes tirgus sabruktu pavisam, galotnes būtu izmantojamas tikai malkai, tādā veidā pazeminot kopējā meža īpašuma vērtību un ienākumus gan valstij, gan mežu īpašniekiem un apgrūtinot arī meža kopšanu. Kopšanas rezultātā mēs iegūstam kādus sīkbaļķīšus, bet lielākā daļa iegūtā materiāla ir sīkkoksne, kuru tehnoloģiski vajag pārstrādāt.

Tātad zaļā dzīvesveida aktīvistam nav jāizjūt vainas apziņa, ja viņš lieto papīru?

Noteikti ne. Papīra ražošana ir samērā tīrs process. Latvijā mēs pamatā izmantojam skandināvu papīru, un modernākajās skandināvu rūpnīcās balināšana tiek veikta, izmantojot ozonu, tā ir daudz tīrāka metode nekā balināšana ar hloru. Bezatlikumu tehnoloģija, pāri nepaliek itin nekas, enerģija tiek ieguldīta atpakaļ rūpnīcā un vēl arī pārdota.

Ko koksnes pieprasījuma pieaugums nozīmē LVM un valstij?

Tas noteikti nenozīmē koksnes ciršanas apjoma pieaugumu vai ko tamlīdzīgu, jo Latvijas valsts mežiem maksimālo cērtamo apjomu nosaka Ministru kabinets, bet tas nozīmē labāku cenu un iespēju visu pārdot. Kā jau teicu, visu vasaru mums bija grūti pārdot sīkkoksni, bet nākamā gada sākums arī šajā segmentā šobrīd izskatās labāks. Tas nozīmē, ka mēs varam laikus un kvalitatīvi veikt pārdošanu. Sakarā ar smago situāciju Latvijas valstī valdība ir būtiski paaugstinājusi plānoto dividendi no mums, tā ir sasniegusi 90,5 miljonus eiro iepretim apmēram 60 miljoniem gadu iepriekš.

LVM to varēs nodrošināt?

Protams, ja vien tuvākajos mēnešos nenotiek kāda ekonomiska katastrofa.

Bet vai arī šis paaugstinājums neietekmēs to, ko un cik cirtīs?

Kā jau teicu, ciršanas maksimālos apjomus nosaka Ministru kabinets. Tieši to, kurā brīdī ko cirst mežā, kaut kādā veidā nosaka tirgus un laikapstākļi. Mēs cenšamies tās vietas, kurām tikt klāt ir grūtāk, izstrādāt vai nu sausā laikā, vai ziemā. Ziemas Latvijā, izņemot Vidzemes augstieni, tikpat kā vairs nav. Tas nozīmē, ka to manevrēšanu, kurā vietā ieplānota cirsma, nosaka arī laikapstākļi. Siltās ziemās strādāt ir grūtāk, jo nokrišņu daudz. Ja ir bieži lieti un zeme nesasalst, koksnei nevar tikt klāt, jāgaida sausāks laiks. Protams, mēs ļoti daudz būvējam ceļus mežā, arī atjaunojam vecos ceļus. Tie ir ārkārtīgi svarīgi, lai varētu nodrošināt visus darbus mežā. Ne mazāk būtiska ir ugunsdzēsības profilakse, ko mežā bez ceļiem vispār nav iespējams izdarīt. Tieši tāpēc tajos mežos, ko mēs saucam par saimnieciskajiem mežiem (nedaudz vairāk par 70 procentiem visu valsts mežu), kuros ceļu tīkls ir labāks nekā aizsargājamajās teritorijās, arī ugunsgrēku izmērs ir daudz mazāks, jo ir iespējams daudz ātrāk piebraukt klāt un uguni apturēt. Ceļš var būt arī barjera ugunij.

Bet ceļš aizsargājamā teritorijā nozīmē arī teritorijas fragmentēšanu.

Piekrītu. Mūsdienās uz mežu ir jāraugās uzreiz no vairākiem skatpunktiem: ekonomiskā, bioloģiskās daudzveidības un ainavas. Tomēr ļaut ugunij nopostīt lielas platības mežsaimnieka godaprāts neļauj.

Atgriežamies pie ārkārtas situācijas – kā tā ir ietekmējusi nodarbinātību Latvijas valsts mežos?

Mums darbiniekus un pakalpojumu sniedzējus meža darbiem atrast ir kļuvis vieglāk.

Tāpēc, ka darbs svaigā gaisā?

Ir arī otra lieta: Latvijas valsts meži un mežsaimniecība Latvijā kopumā no Covid-19 ir cietusi mazāk nekā daudzas citas nozares. Pat daudzi lieli transporta uzņēmumi, kas agrāk nesa valstij dividendes, tagad prasa valsts atbalstu. Meža nozarē neviens uzņēmums tik tālu nav nonācis, un domāju, ka arī darbaspēks to redz. Darba apjoms mežos – mežu stādīšana, kopšana, aizsardzība pret meža dzīvniekiem un kaitēkļiem – nav samazinājies.

Tātad, ja no koronavīrusa baidies, nāc strādāt mežā?

Pilnīgi droši.

Jūs LVM strādājat kopš kompānijas dibināšanas 1999. gada 28. oktobrī.

Jā, sāku kā devītais darbinieks. Esmu izgājis cauri visam, kam gājusi cauri mūsu kompānija. Izaicinājumi ir katru dienu, it īpaši komunikācijā, no rīta nekad nezini, ko vakarā risināsi. Tas ir ļoti interesants darbs! Pirms tam strādāju lielā amerikāņu koncernā, atnācu šeit uz krietni mazāku algu, nekā biju saņēmis tur, bet nevienu minūti neesmu to nožēlojis. Lielu daļu darba te ir iespēja strādāt dabā.

Jums pašam pieder mežs?

Jā. Gan mantots vectēva mežs, gan pirms gadiem piecpadsmit klāt piepirkts gabaliņš – normāls mežs, kurā aug viss kas: gan alkšņi, gan priedes, gan bērzi… No vectēva mantotajā mežā turpinu saimniekot ar vectēva metodēm, kā mazs meža īpašnieks, pacērtot tos kokus, kas katrā laikā vajadzīgi. Savukārt otru mežu nopirku tādu, kurā viss, kas cērtams, bija nocirsts. Domāju, ļoti daudzi, kurus interesē nākotne, tā ir darījuši, tas ir veids, kā nopirkt meža īpašumu krietni lētāk, nekā tas būtu ar pieaugušiem kokiem. Esmu izveidojis jaunaudzes, kas nu jau ir pārsniegušas 12 metru augstumu. Koki aug, un tas ir skaisti

Tiem, kas tic rītdienai, jūs ieteiktu pirkt izcirtumus?

Tieši tā. Tas ir pats lētākais veids, kā tikt pie īpašuma. Tas ir neticami, bet koki aug ātri! Šobrīd arī Silavas zinātnieki stāsta, ka koki patiešām aug ātrāk nekā ulmaņlaikos. Ulmaņlaiku koksnes augšanas tabulas, kuras rāda, kādā augsnes tipā kura koku suga cik ātri izaug, šodienai ir kļuvušas greizas. To, kāpēc koki tagad aug ātrāk, nosaka vesels faktoru kopums, arī augstāka aktīvas augšanas temperatūru summa jeb vairāk dienu gadā, kurās koks aug. Tas ir globālās sasilšanas dēļ. Gaisā ir augstāka ogļskābās gāzes koncentrācija. Kā zināms, zemnieki tomātu siltumnīcās pat laiž iekšā ogļskābo gāzi, lai tomāti ātrāk augtu. Trešais, pēdējo 20–25 gadu faktors – ir uzlabojusies mežu kopšana, tā ir kļuvusi aktīvāka. Ceturtais faktors – ģenētika. Latvijas zinātnieki jau 50–60 gadu aktīvi strādā, priedes stādāmais materiāls pēdējos gadus ir krietni labāks, un bērzu sēklas tiek ražotas pat siltumnīcās, lai kontrolētu apputeksnēšanu un iegūtu labākus bērzu stādus. 

Latvijas valsts mežu darbu ietekmēs globālās klimata kampaņas?

Šobrīd par ietekmi vēl nevar runāt, jo tā ir liela politiska izšķiršanās, kuru ceļu iet. Katrā ziņā mežam un zemkopībai ir ārkārtīgi liela nozīme globālo klimata izaicinājumu risināšanā. Skaidrs ir viens: agrāk vai vēlāk cilvēcei būs jānokāpj no fosilo resursu adatas.

Naftas esot ļoti daudz.

Tieši tāpēc vēlāka nokāpšana varētu būt jau par vēlu. Ja mēs izlaistu gaisā visu miljonos gadu sakrāto naftu, uz Zemes varbūt vairs nebūtu iespējams dzīvot. Tāpēc globālie izaicinājumi vedina mūs ātrāk atteikties no fosilajiem resursiem. Tos var aizstāt ar atjaunojamajiem resursiem, un te gan mežkopībai, gan laukkopībai ir ārkārtīgi liela nozīme. Enerģiju dos lauks vai mežs, vējš vai okeāns, kas visas būtībā ir saules enerģijas.

Vēl ir atomenerģija.

Tā ir tīra tikmēr, kamēr kaut kas nenotiek un kamēr nav jādomā, kur glabāt kodolatkritumus.

Latvijas mežos radioaktīvi atkritumi ir atrasti?

Līdz šim ne. Naftas atkritumus gan esam atraduši. Atgriežoties pie klimata politikas, tā vēl līdz galam nav izdiskutēta, un mums svarīgākais būs atrast pašiem savus kritērijus, kā šo politiku ieviest Latvijā. Piemērs – vecie meži. Šobrīd ir Eiropas nostādne, ka vecie meži ir jāaizsargā – manuprāt, pilnīgi pareizi. Taču nav definīcijas, kas ir vecie meži. Amerikas rietumkrastā vēl pirms desmit gadiem turpināja cirst vecajos mežos old-growth forest, kuros var atrast kokus, kas ir vecāki par tūkstoš gadiem. Latvijā tādā izpratnē vecais mežs, iespējams, atrodas kādā purva salā, kur cilvēks nav ticis klāt, – visi pārējie meži, arī Slīteres un Moricsalas rezervātā, pirms 100–120 gadiem ir redzējuši cirvi. Lielais jautājums ir, no kāda vecuma Latvijā sāksies vecais mežs. Somijā un Zviedrijā priežu mežus šobrīd cērt 60 gadu vecumā, viņiem nav nepieciešams tik resns baļķis. Latvijā vismaz valsts mežos priedes cērt plus mīnus simt gadu vecumā. Jautājums ir, kur nolikt vecā meža kritēriju. Ja Latvijā vecais mežs būs, piemēram, no 80 gadiem, tad ar to mežsaimniecība gan valsts, gan privātos mežos arī beigsies. Ja vecums tiks noteikts 150–180 gadu, loģiski būtu tādu vecumu sasniegušiem kokiem nodzīvot mūžu līdz galam.

Tikai pilsētniekiem jāatceras viena lieta: ja viņi redz skaistu mežu, viņiem liekas, ka, neko nedarot, mežs tāds būs arī pēc 30 gadiem. Taču dabas process turpinās, mežs novecos, un daba mežu pati atjaunos, bet ne vienmēr ar tām sugām, kādas cilvēks gribētu. Tad cilvēkam no šī ekosistēmas pakalpojuma nekas nepaliek pāri. Mežs laikus ir arī jāatjauno.

Nav jau visiem mežiem jābūt vecajiem mežiem, bet jābūt arī pa rezervātam, kurā es varbūt ne reizi mūžā netikšu iekšā, bet man ir svarīga apziņa, ka tas eksistē.

Piekrītu. Šobrīd jau ir daudz platību, kas virzās tajā virzienā, lai tur neviens nekad neko neaiztiktu.

Cik procentu Latvijas mežu necērt vispār?

Primārais mērķis – dabas aizsardzība – mums ir noteikts 20 procentu no valsts mežu teritorijas jeb 16 procentu no visām mežaudzēm.

No kuras puses nāk spiediens, ka vajadzētu cirst tievākus un jaunākus kokus?

Spiediens vai ne spiediens… Uz šo jautājumu vajadzētu raudzīties filozofiski. Piemēram, Somijā pirms gadiem desmit ir atcelti jebkādi ierobežojumi īpašniekam, kādā vecumā viņš gribētu cirst kokus, tikai mežs pēc ciršanas jāatjauno. Latvijā, ja mēs skatītos no valsts mežu apsaimniekošanas viedokļa, tikai viena lieta: ja mums dotu lielāku manevra brīvību, kurā vietā kad ko cirst, noteikti nebūtu ne mazākās vajadzības domāt par diametru grozījumu. Lielākā problēma: padomju laikā pamatā celulozes kombināta vajadzībām veidotas sabiezināti stādītas egļu audzes, jaunas egles nekopjot, ar domu, ka īsā laikā izaugs liels egļu daudzums, ko tad novāks pa tīro un pārstrādās. Šobrīd šis mantojums ir mūsu rokās. Pēc likuma tas vēl nav sasniedzis ciršanas vecumu, bet šie koki vairs nav turami tajā vietā. Daudz gudrāk ir atstāt citā vietā kādu mežu, kas varbūt sasniedzis 80 vai 100 gadu vecumu, lai tas vēl gadus desmit aug, bet šos nepareizi izveidotos mežus novākt un iestādīt jaunus. Atļauts mazāks diametrs palīdzētu to izdarīt, un arī citos gadījumos, kur ar mežu kaut kas nav kārtībā, kur kādi darbi iepriekšējā periodā ir nokavēti un to vairs par labu mežu nevar pārvērst. Tā ir vienīgā loģika no Latvijas valsts mežu viedokļa, jo mēs jau nedrīkstam cirst vairāk tāpēc, ka diametrs tiktu pazemināts.

Ornitologs Viesturs Ķerus savā 25. novembra blogā izvērtēja, kas ir piepildījies no viņa pirms pieciem gadiem izteiktajām prognozēm, un konstatēja, ka vairākas lietas nav notikušas tik slikti, kā viņš prognozējis. No sliktā viņš kā galveno min šo: "..iespējams, vislielākais posts šajos gados Latvijas mežiem nodarīts ar VARAM ļaušanos ZM vēlmēm neaizsargāt projekta Dabas skaitīšana ietvaros atrastos ES nozīmes meža biotopus līdz kartēšanas beigām un lēmumu pieņemšanai par to turpmāko aizsardzību. Būtībā šis ir kalpojis kā pamudinājums nocirst aizsargājamos (bet ne aizsargātos) mežus, kamēr vēl var. Līdz šim Latvijas valsts meži parasti publiski apgalvoja, ka aizsargājamus biotopus necērtot, taču tagad pat šis uzņēmums vairs neliedzas, ka cērt gan…"

Latvijas valsts mežos strādā vairāk nekā 10 augstas raudzes vides ekspertu, mēs paši veicam šo biotopu izvērtējumu. Loģika ir ļoti vienkārša. Biotops jau nav statiska lieta, tas mainās. Ja kāds biotops šobrīd ir mazāk vērtīgs, to, iespējams, var nocirst un atjaunot vietā tādu pašu, tikai jaunāku, kurš saglabās vecā īpašības. Bet LVM nevienu Dabas skaitīšanā identificētu biotopu necērt bez vērtēšanas.

Man ekspertu sakarā ir šāds novērojums: daži mani bijušie bioloģijas studiju biedri, kas bija pazīstami kā principiāli dabas vērtību aizstāvji pret saimniecisku spiedienu, drīz pēc pāriešanas darbā LVM pat kursa biedru salidojumos nez kāpēc sāka pārstāvēt stipri pielaidīgāku pozīciju.

Katrs eksperts jebkurā gadījumā atbild par savu eksperta darbu. Turklāt LVM izmanto arī kontraktētus ekspertus.

Sociālās kampaņas Latvijas valsts mežos taču nesākās reizē ar kompānijas dibināšanu?

Tās sākās pamazām. Mūsu komandai bija unikāla iespēja sākt dzīvi no baltas lapas. No Valsts mežu dienesta pārņēmām mežu, bet infrastruktūru būvējām no jauna, un pirmos gadus nebija laika domāt par sociālajām kampaņām. Pirmā lielā kampaņa bija Nemēslo mežā! ar Cūkmenu.

Kurš izdomāja Cūkmenu?

Ēriks Stendzenieks. Šobrīd tam ir grūti noticēt, bet vajadzēja zināmu drosmi pieņemt tādu tēlu pie mums darbā.

Jo viņu var uztvert arī kā supermenu, kurš nebaidās piecūkot mežu.

Stāsts ir tāds, ka viņš reiz ir bijis cilvēks, bet pārvērsts par Cūkmenu, jo daudz mēslojis, un tagad viņam jāizpērk grēki. Par cilvēku viņš atpakaļ varēs pārvērsties tikai tad, kad Latvijas meži būs tīri.

Kā viņam sokas grēku izpirkšana?

Labā ziņa ir tā, ka mums ir izdevies apturēt mežu piesārņošanas ģeometrisko progresiju, kas sākās 90. gados. Tagad katru gadu no mežiem izvedam konstantu atkritumu daudzumu, 6–10 tūkstošus kubikmetru. Dažus gadus šķita, ka mēslošana samazinās, bet šogad saistībā ar Covid-19 cilvēki daudz vairāk ir devušies dabā, līdz ar to atkritumu daudzums ir nedaudz pieaudzis. Milzīgs sasniegums, par ko Cūkmens jau gadiem cīnās, būs depozītsistēmas ieviešana PET pudelēm un alus bundžām. Man ir sajūta, ka no aiznākamā gada tā tiks ieviesta.

Kāds ir mežu piemēslotāja tipiskais portrets?

Portreti ir vairāki. Viens ir atpūtnieks, kuram nekas nerūp, kurš aiz sevis visu pamet. Te līdzēs tikai paaudžu maiņa. Depozīts palīdzēs tādā ziņā, ka pēc šā mēslotāja atnāks kāds cits un savāks viņa izmestās pudeles un skārdenes, tāpat kā padomju laikā bija pudeļu lasītāji.

Otrs mēslotāja tips ir tas, kurš mežā ieved un izgāž savu miskasti, gribēdams ietaupīt maksu par legālu atkritumu izvešanu. Tas mainīsies tad, kad katrai mājsaimniecībai ar pašvaldību būs obligāti jānoslēdz līgums par noteikta atkritumu daudzuma savākšanu. Vācijā arī divreiz gadā, parasti sestdienās, cilvēki drīkst ledusskapjus, dīvānus un citus lielgabarīta atkritumus izlikt uz ielas, un pašvaldība organizē to savākšanu.

Trešā tipa mēslošanas, industriālo atkritumu, apmēri pēdējos trijos četros gados ir mazinājušies. Ražotājus baida palielinātie naudas sodi un riski reputācijai.

Bez mēslošanas mežos ir vēl viena pēdējos gados pieaugoša problēma – mehanizētie transportlīdzekļi: kvadricikli, enduro tipa motocikli. Likumā jau ir noteikts, ka mežā no ceļa nost braukt nedrīkst. 

Vai mēslošanu mežā ir iespējams apturēt, pie katra koka nepiekarot videokameru?

Vai rīkojoties vēl radikālāk – meža ceļiem aizliekot bomi priekšā. Vienā dienā šo problēmu atrisināt neizdosies, bet, salīdzinot ar Itāliju un Indiju, mēs cīnāmies pietiekami sekmīgi. Samērā ar Somiju un Norvēģiju mums vēl ir kur augt. Svarīgi ir kopā ar Cūkmenu turpināt strādāt pie cilvēku apziņas, un otra lieta – Latvijā, līdzīgi kā Norvēģijā un Vācijā, būtu jāievieš noteikts unificēts standarts dzeramo iepakojumā, lai katra kompānija nevar izvēlēties pildīt dzērienus, kādās tik pudelēs grib. Pareizāk sakot, lai tas tai nav izdevīgi.

Vai kāds fiziķis vai antropologs ir spējis izskaidrot paradoksu, kāpēc cilvēks pilnu līdz mežam var aiznest, bet tukšu atpakaļ atnest nevar?

Tādu vēl neesam atraduši. Varbūt caur Dienu kāds var pieteikties!

Kad Cūkmenu varēs laist pensijā?

Grūti teikt, bet man ir sajūta, ka iet uz labo pusi. Man ir liela cerība uz jauno paaudzi. Mums ir daudz darīšanu ar skolēniem un studentiem, un mēs redzam, ka viņu domāšana un uzvedība ir pavisam citāda. Viņi tin sviestmaizes nevis plastmasas plēvēs, bet vaskadrāniņās un ūdeni ņem līdzi termokrūzēs. Viņi būs citādi nekā iepriekšējās paaudzes. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Pavasara konstruktors

Domājot par pavasari, neizbēgami nāk prātā kustība – asnu spraukšanās no zemes, pumpuru sprādzieni, augšana un tiekšanās pret gaismu. Un tāpēc šķiet, ka pavasarī arī mākslā tik ļoti iederas deja, it ...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata