Latvija, ko vienmēr varēs atvērt

Lai gan Apinis arī pats jau sen fotografē, "latviešu stāstā fotogrāfijās", kā viņš sauc savu grāmatu, kuru sastādot nācies apskatīt vairāk nekā simttūkstoš bilžu, ir tikai daži viņa darbi – Apinis izmantojis gan amatieru foto (Valsts prezidentu Raimondu Vējoni ieskaitot), gan paļāvies uz profesionāļiem, kuru veikumu viņš raksturo kodolīgi: "Ja tu ielien purvā bildēt kopā ar Andri Eglīti, skaidri zini, ka viņam zaudē ar 0 : 100; ja tu pamēģini bildēt erotiku reizē ar Lauri Filicu, kā es reiz mēģināju, arī rezultāts acīmredzams: kur Laurim sanāk erotika, tur man – anatomija…"

Latvijai 100 ir kā pretpols otrai lielgrāmatai Cilvēki un notikumi latviešu zemēs no ledus aiziešanas līdz Latvijas valstij, kurā apskatīts periods pirms valsts dibināšanas un nav neviena attēla. Apinim ir arī teksts, gandrīz 50 lappušu par latviešu un lībiešu, Latvijas teritorijas vēsturi. Viņš arī pārliecinoši izskaidro, kāpēc šodien, digitālajā laikmetā, ir vērts izdot un glabāt drukātas grāmatas. Viens no tiem profesionālajiem fotogrāfiem, kurš Apinim palīdzēja meklēt fotogrāfijas un kura bildes ir grāmatā, ir Aivars Liepiņš, jau daudzus gadus Dienas fotogrāfs. Galu galā grāmata zināmā mērā ir arī Latvijas fotogrāfijas vēsture, un Liepiņš ir daļa no tās, tāpēc intervijā runā arī viņš. Jā, simtgades peripetiju sakarā vērts piebilst, ka grāmatas Latvijai 100 tapšanā nav ieguldīts ne cents valsts naudas.

Vai pirmsfotogrāfijas laika attēlu grāmatu tu ņemtos taisīt? Kad Latvijas teritorijā parādās attēli?

Pēteris Apinis. Attēlu vēsture jātaisa vēsturniekiem. No 1225. līdz 1227. gadam rakstītās Indriķa hronikas oriģināla mums nav, ir tikai noraksti, vecākais – no XIV gadsimta sākuma. Senākā Rīgas panorāma nāk no ceļotāja Sebastiāna Minstera Bāzelē 1550. gadā izdotās grāmatas Kosmogrāfija jeb Visu zemju apraksts.

Kad Latvijā sākas fotogrāfija?

Ļoti drīz pēc fotografēšanas tehnikas izgudrošanas 1839. gadā. 1840. gadā Latvijas teritorijā fotogrāfija portretu veidošanā jau ieņem lielāku vietu nekā gleznošana, jo tas ir ātrāks un lētāks process.

Tātad mūsu vēsture ir fotogrāfiski redzama jau 178 gadus.

Jā, bet sākumā tā notika gandrīz tikai iekštelpās un bildēti tika tikai portreti. Komerciālā fotogrāfija izplatījās ļoti ātri.

Šajā sakarā man ir viens stāsts. Mūziķus brāļus Jurjānus zinām visi, bet viņu tēva brālis bija ārsts Andžs Jānis Jurjāns. Viens no pirmajiem latviešiem, kas studējis medicīnu Tērbatas Universitātē, tur Krišjāņa Valdemāra vadītajā studentu pulciņā darbojies kopā ar Juri Alunānu un Krišjāni Baronu. Pēc studijām viņš strādāja par ārstu Vecpiebalgā un var tikt uzskatīts par latviešu pirmo pagasta ārstu. Kad Andžs Jānis Jurjāns 1879. gadā nomira 42 gadu vecumā (tajos laikos tas bija pilnīgi normāli), visi pēkšņi atklāja, ka godājamais dakteris nekad mūžā nav fotografēts.

Vecpiebalgā fotografēšanās iespējas tad nebija, tuvākais fotogrāfs Jaunpiebalgā. Pavadītāji nosprieda, ka daktera vaigs tomēr ir jāiemūžina. Tad nu visi, kas bija sabraukuši atvadīties no Jurjāna un Vecpiebalgas baznīcā teikuši labus vārdus par aizgājēju, pēc tam brauca uz Jaunpiebalgu – zārks pa priekšu, simtiem pajūgu pakaļ. Tās bija aprīļa beigas, ceļi uzrūguši – tolaik šoseju nebija, tikai iebraukti ceļi. Jaunpiebalgā nelaiķi iesēdināja krēslā, nofotografēja domīgā pozā, tad ielika atpakaļ zārkā un brauca uz Vecpiebalgu. Kad pirmie brauca jau atpakaļ, pārējie vēl tikai stūmās turp, pa ceļam iegriezdamies abos lielajos ceļmalas krogos. Ceļš bija pārāk šaurs, lai pajūgi varētu labi samainīties, rezultātā arī līķis bija paguvis vienreiz iekrist grāvī... Tikai ap pusnakti Andžs Jānis Jurjāns bija kapsētā un tika nobērēts.

Aivars Liepiņš. Tas viss vienas fotogrāfijas dēļ...

Nu, Diena savos pirmajos gados arī vienas fotogrāfijas dēļ fotogrāfu ar šoferi sūtīja uz Rēzekni.

P. A. XX gadsimta sākumā fotogrāfija Latvijā jau bija ļoti labā līmenī. Rīga tad bija viena no pasaules bagātākajām pilsētām uz vienu iedzīvotāju.

Vai tev nebija vilinājuma sākt nevis no 1918. gada, bet no fotogrāfijas sākuma laikiem?

Protams, ir vilinoši iet atpakaļ, bet, grāmatu veidojot, ir tomēr jāievieš kāda sistēma. Man grāmatā tā ir 1918.–2018. gads. Sākumā bija nolemts katram gadam veltīt divus atvērumus, katrā atvērumā Guntars Sietiņš iekārtos 19–20 bilžu. Vēlāk izrādījās, ka tādos gados kā 1919., 1939.–1940., arī 1988.–1991. gads ir tik daudz notikumu, ka divos atvērumos tos nevar dabūt iekšā. Tāpēc vairākiem gadiem grāmatā ir pa trim atvērumiem. Pats es labi zinu, kādu iemeslu dēļ man dažos gados ir trīs atvērumi, bet ar šo ziņu neesmu uzmācies.

Vai bija arī tādi gadi vai lielāki laikaposmi, no kuriem fotogrāfiju ir maz?

Ar sākumu ir tā, ka kara laikā katra puse sevi fotografē un taisa vienāda veida reklāmas bildes: "Mūsu varonīgie karavīri soļo, salutē, kāpj vilcienā, rok tranšejas, ieņēmuši pozīcijas..." Līdz ar to sadzīviskās fotogrāfijas līdz kādam 1925. gadam ir pieejamas mazāk. Profesionāli fotogrāfi, kaut vai tas pats Vilis Rīdzenieks, nodarbojas galvenokārt ar salonfotogrāfiju. Klasiskas tālaika bildes sižets ir no kara pārnācis karavīrs, vesels vai zaudējis kādu ekstremitāti, laimīgi saticis savu sievu vai iecerēto, viņa sēž, viņš stāv, perfektas gaismas, aizmugurē smuks zīmējums.