Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Šī ir Kamčatka, bērniņ!

Ēst ikrus ar karotēm brokastīs un mežā lielīgi iet garām bekām, laužot tikai tīras baravikas, iemācīties (ne)baidīties no lāčiem, kuriem var "nejauši" uzskriet virsū, un ceļojuma beigās nevis slavēt skaistumu, bet atzīties mīlestībā. Kamčatkai.

Pēc astoņām gaisā pavadītām stundām Maskavas lidmašīna nolaižas Petropavlovskas lidostā, un mēs, cerību pilni, ieelpojam šejienes silto gaisu. Kopā ar kaismīgo ceļotāju Vladimiru, kas pirms dažiem gadiem pametis darbu bankā, lai iepazītu un arī citiem parādītu pasauli, ir bariņš Latvijas otrajā izplatītākajā valodā runājošo un es. Vadonis Kamčatkā bijis jau pērn; esmu saklausījusies sajūsmas stāstus no pirmās grupiņas. Šoreiz iecerēts cits maršruts, bet, cerams, ka tas būs tikpat iespaidīgs: kalni – milzīgi, geizeri – vareni, laši – kaudzēm, ikri – karotēm!

Jā, ikri karotēm ir jau brokastīs, un pussalas galvaspilsēta, kurā mīt vismaz puse no Kamčatkas 316 000 iedzīvotāju, izrādās jautra. Ielās redzamos transparentus citādi uztvert nav iespējams. Piemēram, sauklis uz sporta kluba "Esi stiprāks par pīrādziņu!" vai arī solījums "Ceļu policijas naudassodi ar 50% atlaidi". Vai veikala (iestādes?) izkārtne "Intim" bez jebkāda sīkāka paskaidrojuma un ēdnīcas ar nosaukumiem "Жуй" vai "Обжорка".

Tagad tikai kārtīgi jāizguļas pēc laika zonu maiņas, un mūs gaida lielais pārgājiens!

Neparedzētais sākas

Kas var notikt ar pieredzējušu tūristu? Varbūt viņš var nejauši nožauties no kraujas vai apsvilināt zābakus pie ugunskura. Bet neviens, it neviens negaidīja, ka dramatiski var beigties lēciens no metra augstuma uz grīdas. Hosteļa divstāvu gultas trepītēm apakšējā meitene uzkarinājusi savu dvieli, un pēdējo pakāpienu vietā veicu slaidu – hop! No tā brīža spēju pārvietoties, vienīgi stenot un turoties pie gaiteņa sienām. Uz satrauktajiem vaicājieniem: "Kas tev notika?!" vēl bezrūpīgi attraucu: "Ai, tūlīt pāries!" Taču vēlāk saprotu, ka nespēju noiet ne pāris metru, un tā vietā, lai postos pārgājienam, jādodas uz vietējo slimnīcu.

Ekstrēmākais fakts – slimnīcas uzņemšanas nodaļa un rentgens atrodas 200 metru attālumā viens no otra, pa vidu iela. No rentgena mani aizsūta uz nodaļu pēc norīkojuma, pēc tam ar norīkojumu jāsteberē atpakaļ uz rentgenu, protams, ratiņkrēsla slimnīcai nemaz nav. Saprotu, ka pieveikt šo ceļu trešoreiz ir pāri maniem spēkiem, un lūdzu, lai piebrauc mūsu apvidus auto.

Izrādās, nav ne lūzuma, ne mežģījuma – tikai šaušalīgs sasitums. Rentgens atklāj līdz šim nenojaustu papēža kaula sabiezējumu, kura dēļ mans mazais lēciens beidzies tik dramatiski. Bet es taču ar tādu kāju nespēšu noiet maršrutu? "Tas jums pašai jāizlemj," dakteris saka.

Priekšlaicīgs ordenis

Divas turpmākās nedēļas sēdēt Petropavlovskā būtu vismurgainākais iespējamais scenārijs, bet, lai noietu kaut vai no guļamistabas līdz virtuvei, man šobrīd atbalstam derētu nevis trekinga nūjas, bet trekinga kruķi... Ko nu? "Brauc mums līdzi," Vova saka. "Dzer tabletes, ik pēc brīža iezied kāju, un, ja ceļā pavadītajās deviņās stundās tev nebūs kļuvis labāk, šī pati mašīna pēc tam dodas atpakaļ."

Ar lielu nokavēšanos piestājam todien iecerētajā iesildīšanās pieturvietā – pie Avačas vulkāna. Biedri dodas trasē, bet manu nespējnieces garlaicību piesakās kliedēt vīrs, kurš te pieskata atbraucējus, aizbraucējus, voluntierus, diedelējošos suslikus, tramīgās lapsas, miniatūru vulkanoloģijas muzeju, alkohola krājumus un visu pārējo kustamo un nekustamo mantību. Mūsu pāris stundu ilgajā sarunā, starp citu, apvaicājos, kā Kamčatkā sadzīvot ar lāčiem. "Vienkārši. Nevajag viņus baidīt. Labāk, lai lācis jūs dzird pa gabalu. Bet ja ne..." inspektors izvelk "pretlāču arsenālu" , sākot ar šaujamieroci un beidzot ar 120 decibelu svilpi. Vai tā palīdz? "Es lietoju bisi. Bet jums uzdāvināšu ugunsmetēju," viņš izvēlas pirotehnikas cauruli un parāda, kā to zibenīgi iedarbināt.

Inspektors mani izklaidē, kā māk, – gatavs dalīties šņabī, uzspēlēt ģitāru, apsaitēt kāju, izrādīt pārkāpēju fotogrāfijas. Vēl viņš man iedāvina nozīmīti, "kādu nevar nopirkt nevienā veikalā". Ieraugot uz tās uzrakstu "Par uzkāpšanu vulkānā", sajūtos kā nekrietns večuks, kas krāmu tirgū sapircies ordeņu un medaļu virteni, lai 9. maijā pie "atbrīvotāju" pieminekļa saņemtu "spasibo ģedu za pobedu", jo ne jau tikai klunkurēju ap mašīnu kā aizkauta vista – kamēr konsultējos slimnīcā, esmu aizkavējusi visu grupu, un arī pārējiem šovakar līdz ugunskalna pašai virsotnei vairs netikt.

No vulkāna piekājes mūs gaida garš brauciens līdz ieejai Bistrinskas Dabas parkā. Kamčatkas ceļu sistēma ir viena šoseja pussalas centrālajā daļā un daži īsi sānu atzari no tās, viss pārējais ir brauktuves, ko var dēvēt tikai par bezceļiem: akmeņi, dubļi, mainīgas upju gultnes, pat 60 grādu stāvumi. Tāpēc optimāls pasažieru transportlīdzeklis Kamčatkas izpratnē ir kārtīgs sešriteņu braucamais – Ural vadītāja kabīnei piestiprināta piekabe pasažieru vešanai: šķērsojot pusmetru dziļus grāvjus, priekšdaļa svārstās uz vienu pusi, pakaļdaļa – uz otru, apgāšanās iespēju samazinot līdz minimumam. Lēna skrējēja ātrumā kustam uz pārgājiena sākumpunktu, pakaļējā sēdeklī sēdošie pie katras iespaidīgas dangas tiek pasviesti 20 cm gaisā. Ir pilnīgi skaidrs, ka lēmums par piedalīšanos vai nepiedalīšanos vairāk nekā simt kilometru soļojienā jāpieņem uzreiz, jo vienīgā iespēja tikt prom būs no rīta ar šo pašu šoferi, pēc tam pārdomāt vairs nevarēs.

Ik reizi, kad īsajās pieturvietās jārāpjas ārā vai iekšā mašīnā, acumirklī no abām pusēm stiepjas palīdzīgas rokas. Pēc piecām stundām spēju uz mirkli ļoti piesardzīgi nostāties uz traumētās kājas. Pēc deviņām varu paklibot arī bez balstīšanās uz nūjām. Mašīna pilsētā atgriezīsies bez manis.

Visu ceļojuma Kamčatkā aprastu lasiet 2. septembra žurnālā SestDiena

Top komentāri

Paklau
P
Cik var noprast no komentāriem mūsu tautiešiem baigi nepatīk lasīt kaut ko pozitīvu par mūsu kaimiņzemi. Vienalga lai tur būtu būs ok ,lai spidetu un laistos ,mums tas būs ka kauls kakla. NEVAR UN NEDRIKST būt krievijā kaut kas labs un kaut kas skaists -daba,vai pilsētas. Vienalga kas mēs ka zombisi atkārtojas, slikti ,drausmīgi uttt. Domāju ka jāpaiet vēl gadiem 50 lai kaimiņš priekš mums kļūtu ka kaimiņš .Bez kādām emocijām .
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Burova kļūšanu par Rīgas mēru vērtēju

Kopā nobalsojuši: 2042

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

SestDienas recepte: Pildīti cukīni(1)

Kurš gan nav savu reizi saņēmis dāvanu no kāda dārzkopja ražas– lepnumā izaudzētu kabaci pieauguša resna runča izmērā. tas ir latviešos iesakņojies pārpratums, ka kabači jāaudzē lieli – jo lielāki ti...

Kataras saules nogurdinātie

Neiedomājama svelme, kas liek pat dažu minūšu gājiena vietā izvēlēties auto, zelta vēriens it visā un eksotisks putnu tirgus, bet tam visam pāri nemitīgā tuksneša elpa, kas iespiežas atmiņā gan ar s...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata