Sudrabkalns debesīs un ellē

Dzejnieka Jāņa Sudrabkalna un aktrises Birutas Skujenieces attiecības radīja izcilu mīlas dzeju un salauza dzejnieka sirdi. Nacionālais teātris tagad atdzīvina vienu no pagājušā gadsimta 20.gadu Latvijas slavenākajiem mīlasstāstiem  

Cilvēks, kurš 1937.gadā tika raksturots kā «veselas pēckara latviešu dzejnieku paaudzes idejiskais vadītājs», nebija daudzrakstītājs un pēc Skujenieces nāves rakstīja vēl mazāk un sāka vairāk dzert. Tā kā talantu nodzert diemžēl nevar, Sudrabkalns ražīgākai dzejošanai pievērsās vēl vienu reizi mūžā — padomju okupācijas staļiniskajā posmā, dažos gados sarakstīdams un 1947.gadā izdodams dzejisku slavinājumu krājumu Brāļu saimē asiņainajam boļševiku tirānam un viņa nestajai padomju saulei. Tikai šoreiz dzejošanas dzinulis bija bailes, slavenās Sudrabkalna bailes. «Ja tev ir vajāšanas mānija, tas nenozīmē, ka tevi neizseko» — Sudrabkalna gadījumā šis teiciens ir izrādījies absolūti precīzs. Viņa bailes tiešām bija vajāšanas mānijas kapacitātē, bet Staļina terora laikos neviens arī nezināja, kurš par upuri tiks izvēlēts rīt. Tā nu latviešu literatūras vēsturē ir palikuši divi Sudrabkalni. Lai gan latviešiem dzejnieku milzīgs bars, ar talantiem neesam tik bagāti, lai padomju Sudrabkalna un viņa «latvju zīles kremļa tornī» dēļ atļautos aizmirst 20. — 30.gadu smalkāko formas meistaru, bet tas autors, kuram savā romānā, filmā vai lugā izdotos dabūt vienā cilvēkā šos abus Sudrabkalnus, varētu saukt sevi par izcilu mākslinieku. Ja vien tas vispār ir iespējams.

Salauzto Sudrabkalnu vislabāk atceras pēckara paaudzes, kad formāli viņš bija viens no svarīgākajiem padomju režīma slavinātāju panteonā. Vēl 1939.gadā Sudrabkalns teica atzinīgus vārdus Kārlim Ulmanim, bet drīz vien, juzdams, ka Latvijā briest politiskas pārmaiņas, vairs negāja uz krievu emigrantu avīzes Segodņa redkciju, lai gan bija bijis tās līdzstrādnieks. Anšlavs Eglītis romānā Piecas dienas okupācijas pirmo mēnešu Sudrabkalnu zīmē vēl ne totāli nobijušos: ieradies Atpūtas redakcijā pie draugiem Aleksandra Čaka un Jāņa Plauža, viņš, «tramīgi apkārt lūkodamies un grūdienveidīgi runādams, stāstīja dažādus pretkrievu un pretkomunistu anekdotus, pie kam nosaukumu Padomju Latvija arvienu čukstēdams pārlaboja par Padumju Latviju. Palicis prātā viņa deklamētās joku dzejas refrēna veidā atkārtotais pantiņš: Slavēsim skaļi nu/ Tautu tēvu Staļinu!» Ātrāk par daudziem citiem rakstniekiem sapratis, ka jaunajā režīmā nekādu joku nebūs, Sudrabkalns vairs negāja arī uz Atpūtu, bet savā «formālista» dzejā, kā raksta Anšlavs Eglītis, gluži neuzbāzīgi sāka ievērpt prokrieviskas un prokomunistiskas jausmas, lai gan dažus gadus iepriekš bija rakstījis, ka komunisms ir pats lielākais ļaunums. «Lielāko daļu no baigā gada viņš pavadīja degvīna mākonī,» raksta Eglītis.      

Visu rakstu par Jāni Sudrabkalnu lasiet Sestdienā!