Avārijas izeja pazudusi

Nule kā noslēgušās Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanas, ar kurām gāja kā pa kalniem un lejām. Dažādi var skatīties arī uz vēlētāju aktivitāti. Vieni priecājas, ka EP vēlēšanās šogad piedalījušies vairāk pilsoņu nekā iepriekšējās pirms pieciem gadiem, savukārt citi atgādina – tāpat tas skaitlis ir maziņš.

Viens no skaidrojumiem, kāpēc vēlētāji tomēr līdz iecirknim netika, atgādina, ka nule taču bija Saeimas vēlēšanas – cik tad var? Taču diezin vai tas ir gana argumentēts iemesls, jo, piemēram, Lietuvā pēdējā mēnesī pilsoņiem vēlēšanu ēdienkartē bijuši pat veseli pieci pasākumi – ne tikai tās pašas EP vēlēšanas un divas Valsts prezidenta vēlēšanu kārtas, bet arī divi referendumi.

Latvijā referendumi nav notikuši teju jau septiņus gadus. Pēdējais no tiem bija par grozījumiem Latvijas Republikas Satversmē. Iniciatīvas autori rosināja, ka Latvijā varētu būt divas valsts valodas – latviešu un krievu. 

Iespējams, Latvijas valsts pastāvēšanā nav svarīgāka jautājuma par latviešu valodu, taču ir maz ticams, ka nav vairs citu nozīmīgu jautājumu, par kuriem būtu noskaidrojams pilsoņu viedoklis.

Tāpat ir maz ticams, ka valdība rīkojas tik lieliski, ka iedzīvotājiem nebūtu vajadzības kaut kādā brīdī pateikt vismaz "bet". Piemēram, tai pašā Lietuvā kopā ar prezidenta vēlēšanu pirmo kārtu tika prasīts iedzīvotāju viedoklis par dubultpilsonības atļaušanu (jāpiemin, ka Lietuvas Konstitūcijas pantam, kas nosaka pilsonības iegūšanas kārtību, ir stingra aizsardzība un to var mainīt tikai referenduma ceļā). Tāpat referendumā kaimiņvalsts pilsoņiem bija jāizsaka attieksme pret grozījumiem pamatlikumā, kas paredzēja samazināt Lietuvas Seima deputātu skaitu no 141 līdz 121 deputātam. Iniciatīvas autori – Lietuvas Zaļo un zemnieku savienība – to pamatoja ar faktu, ka arī valsts iedzīvotāju skaits, ko deputāti pārstāv, ir samazinājies. Kā "konsultēšanās" ar tautu notiek Latvijā, vai mums ir kur augt?
 

Referendums ir nopietni

Kurš gan labāk pazīst referendumus nekā bijušais Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) vadītājs Arnis Cimdars. Viņš arī šobrīd neliedz savu padomu Ikšķiles pašvaldībai, kas pretēji Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) rīkojumam tomēr organizē savu iedzīvotāju aptauju, mēģinot noskaidrot pašvaldības iedzīvotāju viedokli par jauno novadu reformu. Tāpat konsultācijas notiekot arī ar Latvijas Pašvaldību savienību, jo gan jau iedzīvotāju viedokli noskaidrot vajadzētu arī citviet.

Cimdars domā, ka tā pa īstam nopietni skaitāmas trīs ar pusi Latvijā notikušo tautas nobalsošanu. Viena – par neatkarīgu Latviju 1990. gadā. Otra, kas tā līdz galam nenotika, jo tika savākts ļoti daudz parakstu pret Latvenergo privatizāciju, tāpēc Saeima realizēja tautas gribu vēl pirms referenduma izsludināšanas, – tā tad būtu uzskatāma par to pusi. Trešā bija par dalību Eiropas Savienībā, bet ceturtā – jau pieminētais referendums par valsts valodu.

"Referendumi ir jātaisa tad, kad cilvēkam var uzdot jautājumu, ko viņš saprot, par ko viņam ir pieredze, kur viņš var dot kvalitatīvu atbildi. Un šie referendumi bija tādi, kas atbilda šiem nosacījumiem. Referendums pēc savas būtības ir kā drošības vārstulis demokrātiskā valstī. Mēs visi deleģējam savu varas daļu parlamentam rīkoties, bet referendums iedod atpakaļgaitu mums – vara pieder tautai," skaidro Cimdars. 

Viņš šo procesu salīdzina ar kāpnēm universitātē – to funkcija ir nodrošināt ikdienas plūsmu. Taču ir vēl vienas mazas kāpnes kaut kur ārpusē ekstrēmiem gadījumiem – ugunsdzēsības kāpnes. 

Cimdars domā, ka referendums ir kā šīs avārijas kāpnes. Izmantot tās ikdienā nevajadzētu, citādi trauksmes gadījumā tās vairs nevarēs pildīt savu funkciju. 

"Referendumi ir domāti ekstrēmiem gadījumiem – izeja no bezizejas situācijas," teic vēlēšanu eksperts un norāda arī, ka pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā ar laiku izveidojās situācija, ka referendums kā instruments izmantots nevietā.
 

Pagaidām – pa grāvjiem

Par to atgādina arī politologs, sabiedrisko attiecību speciālists Filips Rajevskis. Taču, viņaprāt, šobrīd mēs esam nonākuši no vienas galējības otrā. "Agrāk referendumus mēģināja rīkot teju pirms katrām vēlēšanām un tie bija arī priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļa, savukārt tagad ierobežojumi ir uzlikti pārāk lieli," vērtē eksperts. Viņaprāt, būtu jāmeklē kāds vidusceļš.