PIEDOD, MAZĀ/SORRY, BABY (2025) ★★★★
Viens no šī gada klusajiem pārsteigumiem amerikāņu kinematogrāfā ir aktrises Evas Viktoras pilnmetrāžas debija Piedod, mazā/ Sorry, Baby (2025) – emocionāli silts, vieds jaunas sievietes portrets, atgūstoties no traumas. Kopš pirmizrādes Sandensas kinofestivālā janvārī, kad Viktora kā scenārija autore saņēma Valdo Salta vārdā nosaukto balvu, turpmākie mēneši aizritējuši ar salīdzinājumiem par Viktoru kā amerikāņu atbildi britu Fēbei Volerei-Bridžai (jā, tai pašai Volerei-Bridžai, kas radīja Draņķi/Fleabag (2016–2019)). Tomēr ir liels «bet». Piedod, mazā, kas nesen tika izrādīta arī Rīgas Starptautiskajā kino festivālā, ir mērogā intīms amerikāņu neatkarīgā kino triumfs. Ar seismiska humora un atklātības, sāpju un prieka spēku tiek iepūsts svaigs gaiss pēdējos gados sagurušajās ASV neatkarīgā kino strāvās.
Filma smeldz, un tai – pretēji pēdējo gadu amerikāņu kamerdrāmas darbiem – nepiemīt didaktika, kas to atšķir no citiem post#MeToo darbiem. Viktoras debija piedāvā samtainu intonatīvo kontroli: vienu minūti filma smīdina, citu kairina, trešo lauž emocionālos vārstuļus. Tās centrā ir literatūras doktorantūras studente Agnese (lomā pati Viktora), kuras profesionālās attiecības ar disertācijas vadītāju vienā vakarā rezultējas negribētā seksuālā tuvībā, kam seko skarbi ironiskas ainas ar ginekologu, universitātes vadību un citiem vardarbības pēctecībā iesaistītajiem. Viss turpmākais ir filmas esence: kā dzīvot tālāk, strādāt tajā pašā universitātē, kur viņas profesors, veidot attiecības ar citiem romantiskajiem partneriem (kaimiņa Gevina lomā Lūkass Hedžiss), kā atgūt kontroli? Kā nezaudēt sevi?
Te arī lasītāju vēlos iedrošināt – Viktoras klātbūtne uz ekrāna pievēršas humānajam, attiecībām ar draugiem (draudzenes Lidijas lomā lieliskā Neomija Ekija), līdzcilvēkiem, nejaušībām un dzīvei, kas rit uz priekšu, pat ja viņa izvēlas apstāties un paņemt kaķi, kuram piešķir vārdu Olga. Piedod, mazā ir strukturēta dažādās nodaļās, kas klaidus slīd cauri ekrānam, necenšoties aizrauties ar formālismu un tendenciozitāti. Atšķirībā no citām #MeToo filmām, piemēram, oskarotās Emeraldas Finelas Daudzsološa jauna sieviete/Promising Young Woman (2020) un citām, Piedod, mazā nemeklē taisnīguma naratīvu vai atriebes dzīres un apgūst pavisam citas žanru iespējas.
Tāpat arī Riga IFF izrādītais itāļu režisora Lukas Gvadanjīno darbs Pēc medībām/After the Hunt (2025) ar Džūliju Robertsu dodas izlūkos tajā pašā akadēmiskajā vidē, tomēr tajā neciešami intensīvi tiek konstruētas gladiatoru cīņas ar dzimumiem, sociālajām lomām un varas pozīcijām. Pēc medībām ir Piedod, mazā averss – tajā akadēmiskā telpa ir manipulāciju, pseidointelektuālisma un voukisma perēklis, tikmēr Piedod, mazā norāda, ka cilvēkos ir gan labais, gan sliktais un tam nav tieša sakara ar ideoloģiju un konjunktūru.
Skaidrojot filmas efektīvo iedarbību, Viktora ir uztaustījusi atjautīgu veidu, kā runāt par posttraumatismu bez patosa, atverot amerikāņu atsperīgo dialogu filmu vārdnīcu. Tā ir godīga, atbruņojoša dramēdija par mileniāļu paaudzi. Dēvēta par šī gada Oskaru sacīkstes melno zirdziņu, filma pārsteidz ar intonāciju un raksturiem. Sliktais notiek visur un ar visiem, un Viktora sniedz roku, kad šķiet, ka vēl būs nepieciešams ilgāks laiks, lai savāktos un nodzīvotu nākamo dienu.
KINO IZLASE
JA VARĒTU, ES TEV SPERTU/IF I HAD LEGS I’D KICK YOU (2025) ★★★★
Mātbūšana, kas padarīta par spriedzes pilnu komēdiju, – tāds ir Mērijas Bronstainas jaunākais darbs, kura centrā uz almodovariskas nervu sabrukuma robežas atrodas terapeite Linda (lomā ar Berlinālē labākā aktiera balvu novērtētā Roza Bērna). Mūsdienu sievietes Dantes loki, kuros ieklīduši komiķis Konans O’Braiens, mūziķis A$AP Rocky un citi, ir spilgts ekrāna notikums, kam ir vērts pievērst uzmanību.
SKRIENOŠAIS CILVĒKS/THE RUNNING MAN (2025).
Neesmu redzējusi Varbūt atminaties 1987. gada versiju ar Arnoldu Švarcenegeru televīzijas šova sacensību dalībnieka lomā? Pēc vairāk nekā 30 gadiem režisors Edgars Raits (Zaļknābis pie stūres/Baby Driver, 2017, u. c.) radījis rimeiku – šoreiz galvenajā lomā ir Glens Pauels, kurš piedalās šovā, kurā viņam uz pēdām seko pasūtījuma slepkavas. Mediju kritika jaunā formā un tonusā.
LIELĀ DZĪVE/LIVING LARGE (2024) ★★★★
Dzīves pilnais pusaudzis Bens ir teju vai kā izkāpis no Martas Elīnas Martinsones Tizlenēm (2020) – apsviedīgs gurmāns, kurš izvēlas nepakļauties vienaudžu spiedienam.
Čehu autores Kristinas Dufkovas animācijas kino atbilde Holivudas tīņu sitkomiem izvirzīta Eiropas Kinoakadēmijas balvai kā labākā animācijas pilnmetrāža, un tas ir vērtīgs ģimenes kino notikums.