Cieša draudzība nereti sākas ar rotaļāšanos vienā pagalmā, kopīgiem piedzīvojumiem, sapņiem un interesēm. Bet kas draudzības veidošanās laikā notiek smadzenēs? Proti, kā tā rodas un tiek uzturēta ķīmiskā līmenī? Amerikāņu zinātnieki beidzot guvuši padziļinātu izpratni arī par šo procesu.
Visa pamatā ir tā dēvētais mīlestības hormons oksitocīns, kas spēlē nozīmīgu lomu gan mīlestībā, gan draudzībā. Kad smadzenes izdala šo vielu, mēs pastiprināti izjūtam pieķeršanos, uzticēšanos un sirsnību. Sēžot cieši blakus tuvam, patīkamam cilvēkam, smadzenes aktīvi ražo oksitocīnu, tādēļ saikne ar attiecīgo personu pastiprinās. Dažkārt tā izvēršas ciešā draudzībā, citkārt pāraug karstā mīlestībā. Kad un kāpēc notiek šī pāreja, vēl līdz galam nav skaidrs, taču dažas svarīgas atziņas ir gūtas.
PĀRBAUDA DRAUDZĪGAS PELES
Lai izprastu oksitocīna bioloģisko lomu, pētnieku komanda eksperimentos iesaistīja prēriju peļveidīgos grauzējus Microtus ochrogaster. Ziemeļamerikā mītošais dzīvnieciņš ir pateicīgs šādu jautājumu izpētei, jo veido noturīgu un ilgstošu draudzību ar konkrētiem vienaudžiem.
«Šīs attiecības var pastāvēt ilgu laiku, pat ja ir pieejamas citas sociālās iespējas, kas padara mazos grauzējus par lielisku modeli draudzības bioloģijas izpētei,» žurnālā Current Biology raksta viena no darba autorēm Kalifornijas Universitātes Bērkli ķīmiķe Markita Landrija.
Pētnieki analizēja peļveidīgo grauzēju uzvedību, izmantojot parastas prērijas lauku peles un ģenētiski modificētas, kurām bija izņemti oksitocīna receptori. Šie receptori ir kā slēdzene, kuras atslēga ir oksitocīns. Hormonam būtībā ir jāatver slēdzene, lai ietekmētu smadzeņu aktivitāti.
UZTICĪGAS PAZĪSTAMAJIEM
Prērijas lauku peles parasti izveido draudzību vienā vai divās dienās un pēc tam dod priekšroku pazīstamiem kompanjoniem, nevis svešiniekiem vai citiem peļveidīgajiem, kurus tās nepazīst, žurnālam Popular Science stāstīja Annalīze Bīrija, pētījuma vecākā autore un neirozinātniece no Kalifornijas Universitātes Bērkli. Tomēr šajā pētījumā iesaistītajām prēriju pelēm bez oksitocīna receptoriem bija nepieciešams ilgāks laiks, lai sadraudzētos. Vienlaikus tās bija mazāk agresīvas pret svešiniekiem un vienkārši izvairījās no tiem, kurus nepazina.
Turklāt, kad pētnieki iejaucās draudzībā, ievietojot grauzēju pārus grupā, ģenētiski modificētie dzīvnieki nekavējoties sāka meklēt draugus. Savukārt dabiskās peles kādu laiku turējās blakus saviem draugiem un tikai pamazām sāka komunikāciju ar svešiniekiem.
SOCIĀLO ATTIECĪBU HORMONS
Citā eksperimentā zinātnieku komanda ievietoja peļveidīgos telpā, kur tiem bija jānospiež sviras, lai tiktu pie drauga, partnera vai svešinieka. Parastās prērijas peļu mātītes visbiežāk centās nokļūt pie sava partnera, bet modificētās bez oksitocīna receptoriem brīvāk izraudzījās nākamo draugu. Tas zinātniekus noveda pie secinājuma, ka peles bez receptora negūst pietiekamu oksitocīna stimulu, lai uzturētu ciešu draudzību ar kādu konkrētu sugas brāli vai māsu.
«Mēs atklājām, ka oksitocīns ir būtisks šo saišu veidošanai un uzturēšanai un arī ietekmē to, kā peļveidīgie grauzēji mijiedarbojas ar svešiniekiem,» skaidro Landrija, «tas paplašina oksitocīna lomu no «mīlestības hormona» uz vispārīgāku «sociālo attiecību» hormonu, kas atbalsta gan romantiskas, gan platoniskas saiknes.»
Darba autori sliecas domāt, ka turpmāka hormona izpēte varētu palīdzēt saprast, kādēļ daļai cilvēku izdodas uzturēt ciešu draudzību gadiem ilgi, bet citiem saiknes pašķīst samērā ātri.