Scenogrāfu Andri Freibergu (1938– 2022) 1995. gada 12. augusta SestDienā intervēja Ninuce Leimane, vaicādama arī, ko mākslinieks domājis, teikdams, ka šis nav personību laiks. «Ja man nav kam līdzināties, ko apskaust vai no kā baidīties labā nozīmē, tad kaut kas nav kārtībā,» teica Freibergs. «Ja tagad redzu – Mākslas akadēmijā netiek pielūgts Pēteris Martinsons kā savulaik Boriss Bērziņš, tad man liekas, ka kaut kas nav kārtībā. Viņi ir Dieva cilvēki šeit, zemes virsū. Un pavisam savādāk pret viņiem jāizturas. Viņi ir pelnījuši, ka viņus dievina, un labā nozīmē var būt šo cilvēku kults. Ja jūs man pajautātu, kuri bija mani skolotāji, tad tāda bija Marga Spertāle. Izcils mākslinieks cilvēcīgi var būt ļoti nešpetns, bet tajā pašā laikā saprotu, ka pie viņa istabas durvīm man vajadzētu vispirms pieklauvēt un lūgt, vai es tur drīkstu drusku pabūt.»
Freibergs arī teica, ka pareizums mākslā ir bīstams. «Varbūt es pats esmu par daudz pareizs, jo ik pa laikam apzināti cenšos realizēt kādu ideju.» Pareizumam Freibergs pretnostatīja gleznotāju Aiju Zariņu: «Viņa mūsu pēdējo gadu scenogrāfijā izsitusi visus ķebļus no kājapakšas, un paldies Dievam! Aijai ir kolosāla telpas izjūta…»