Publikai radīts

Pēdējo lomu Edgars Liepiņš, dullais un aizrautīgais āksts, nospēlēja 19. septembrī uz Dailes teātra skatuves, – 1995. gada 21. oktobra SestDienā piemiņas rakstu sāka Solvita Smiļģe. «Daudzi vēlāk jautāja, kāpēc viņu izvada no Dailes, nevis Jaunatnes teātra. Vai nav vienalga, no kurienes. Un viņš taču uz tik daudzām skatuvēm spēlējis, galvenais, lai būtu publika. Tai viņš bija radīts, to arī mīlēja. Citādi – egoists, nerēķinājās ne ar vienu – ne draugiem un kolēģiem, ne bērniem, sievām un mīļotajām. Ko gribēja, to darīja. Ko bija nodomājis, to ar dzelžainu gribasspēku panāca. Vasarās, kamēr kādreizējais studiju biedrs, Hugo Diega drauģelis un Skultes kaimiņš Gunārs Placēns bija ieracies piemājas dārziņā, Liepiņš sēdēja bibliotēkās vai arī gulēja zālītē savas mājas pagalmā, studēja materiālus kārtējai programmai. Uz rudens pusi – brūns, sačervelējies kā vecs tabakmaks, bet programma gatava. Savulaik Liepiņu dēvēja par bagātāko un dārgāko latviešu aktieri. Vārgulīgāki kultūras nami Liepiņu nevarēja atļauties, viņš par saviem koncertiem prasīja vairāk nekā citi mākslinieki. Vēl šovasar, sāpju, slimības un vientulības nomākts, ar patiku atcerējās: «Man pirmajam bija Volga, tad tik Cilinskim.»»