Triju mēnešu vietā visa dzīve
Brālis Hanjols Tezē kopienai pievienojās pirms 28 gadiem. "Es nāku no kristīgas ģimenes un, mācoties vidusskolā, biju šo to lasījis par Tezē. Man iepatikās ideja, ka klosteris apvieno dažādu konfesiju un tautu pārstāvjus. Taču tas likās ļoti tālu un neaizsniedzami," viņš atminas. Pāris gadu vēlāk, jau studējot universitātē Seulā, Hanjols sastapa Tezē brāļus, un viņiem izveidojās ciešs kontakts. "Kā jebkurš jauns vīrietis es tolaik meklēju savu dzīves ceļu, Koreja šķita mazliet par mazu man, vēlējos doties turp, kur nevienu nepazīstu, atrast citu pasaules redzējumu. Ideja par Tezē man sāka šķist arvien pievilcīgāka, lai gan biju redzējis vien pāris bilžu un dzirdējis stāstus. Pirmā bilde, kas joprojām stāv man acu priekšā, ir attēls ar dažādas «krāsas» cilvēkiem, kas sadevušies rokās un dejo, tas bija kaut kas skaists."
25 gadu vecumā Hanjols strādāja par žurnālistu kādā korejiešu preses izdevumā, kuru pameta, lai sākotnēji kā ciemiņš dotos uz Franciju apskatīt plaši izdaudzināto klosteri. "Atceros, kolēģi teica, ka varu taču paņemt triju mēnešu atvaļinājumu un tad atgriezties, nav vajadzības iet prom no darba. Taču es vienmēr esmu gribējis būt brīvs savās izvēlēs," stāsta mūks. Pēc pāris mēnešu ciemošanās Tezē Hanjols sapratis, ka tā ir vieta, kurā viņš vēlētos dzīvot arī turpmāk.
Vīrietis vairākkārt apgalvo, ka viņam nepatīk ierobežojumi un, lai gan klosteri parasti asociējas tieši ar striktiem noteikumiem, tur viņš tos nejūtot.
"Sevi nesaucu par mūku, es kļuvu par brāli, pēc paša gribas veltot Dievam visu savu dzīvi. Jā, mums ir noteikumi, piemēram, mēs dzīvojam celibātā, taču kopienā ir liela brīvība, kas balstīta indivīda izvēlēs. Bieži mēs domājam par to, ko zaudējam, piemēram, es atstāju savu darbu, ģimeni un garšīgo korejiešu ēdienu. Taču es nekad nedomāju par to kā par zaudējumu, tieši pretēji, kā par dārgumu, kuru ieguvu."
Klosteris kā brīvības simbols
Ir īpaša lūgšana, kuras laikā tiek uzvilkts balts apmetnis un cilvēks uzņemts brāļu vidū. Atceroties uzņemšanas ceremoniju, Hanjolam gluži vai iedegas acis: "Tas bija tik skaisti, skanēja mūzika, bija ieradušies vairāki mani draugi no Korejas, viņi raudāja un smiedamies teica, ka es vienmēr varu atgriezties, taču es zināju, ka tas ir uz visiem laikiem. Daudzi no maniem draugiem nespēja noticēt, ka pievienošos kopienai, viņi slēdza derības par to, cik ilgi tur spēšu izturēt. Viņi domāja, ka es nevaru iederēties kādā kopienā – vienmēr biju ļoti liels brīvdomātājs, kam nepatīk ierobežojumi."
Ikdiena kopienā ir diezgan vienveidīga – rīta, vakara, kā arī pēcpusdienas lūgšanas un dažādi darbi atlikušajā laikā –, tomēr garlaicīgi neesot: "Darbi katru nedēļu mainās, vienu nedēļu tu esi atbildīgs par virtuvi, tad par baznīcu, ir arī darbnīca, kurā veidojam māla podus, ko vēlāk pārdodam." Arī dzīves apstākļi esot visai pieticīgi – mūki mitinās nelielās istabiņās, kurās atrodama vien gulta, galds un skapis. "Sākotnēji man bija jumta istaba, kurā izslieties pilnā augumā varēja, vien atrodoties pašā centrā, tolaik es bieži atsitu galvu pret griestiem," smejas vīrietis. Visi brāļi, izņemot pašus vecākos, regulāri dodas arī uz dažādām pasaules valstīm, lai sludinātu kristīgo vēsti un organizētu jauniešu tikšanās.
Jāatzīmē, ka Latvija nebija vienīgā valsts, kura šogad vēlējās organizēt Tezē jauniešu tikšanos, citas valstis pat esot apvainojušās, ka izvēle nav kritusi par labu tām. Uz jautājumu, kāpēc tieši Latvija, Hanjols atbild kodolīgi: "Jo mēs jūs mīlam."
Pirmie jaunieši no Latvijas uz Tezē forumu devās vēl pirms dzelzs priekškara krišanas astoņdesmito gadu beigās, un, kā pārliecināts luterāņu arhibīskaps Jānis Vanags, "par spīti krīzēm, kuras piedzīvo Eiropa, tikšanās Rīgā būs cerības zīme. Daudzie jaunieši, kas sapulcēsies Rīgā no austrumiem un rietumiem, kā arī no citiem kontinentiem, būs spēcīgs iedvesmas avots visiem, kas cenšas veidot atvērtu un iekļaujošu Eiropu".
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 23.-29.decembra numurā!