Paklausīgi, bet, ja kaut ko saož, tad "aizveras širmis". Tā savus medību palīgus vienā teikumā raksturo sešu Latvijas dzinējsuņu saimnieks un audzētājs Aivars Imaks. Medību suņu apmācību bāzē Dālderi, kur tiekamies ar Latvijas dzinējsuņu saimniekiem, uzreiz var saprast, ko Aivars ar to domājis. Suņu bariņš pielipis pie speciāli dzinējsuņu apmācībām izveidotā mežacūku aploka, un visi, aiz sajūsmas trīcot, spalgi aprej aploka iemītniekus. Cūku mamma otrā žoga pusē pie riešanas jau pieradusi. Pagriež rējējiem sānu un izliekas, ka neko nemana. Divi mazie rukši gan vēl slēpjas aiz mammas muguras un, galvas noliekuši, drebinās tāpat kā suņi — tikai nevis aiz sajūsmas, bet gan no bailēm. Saimnieku pirmie saucieni ir bezjēdzīgi, jo dzinēji taču uzgājuši medījumu. Asinis vārās! Atsaukt no aploka viņus izdodas tikai pēc tam, kad suņi krietnu brīdi ir parējuši.
Pārnadžu medības ir Latvijas dzinējsuņu specialitāte. "Ar to arī mūsu dzinējs atšķiras no citiem, kuri vairāk ir lapsu un zaķu mednieki. Mēs esam radījuši šķirni, kas labi strādā uz pārnadžiem — mežacūkām, aļņiem. Otru tādu šķirni man būtu grūti nosaukt," stāsta mācību bāzes Dālderi īpašnieks Aigars Remess. Latvijas dzinējsuņa šķirnes izveidē savu roku pielicis arī Kurzemes hercogs Jēkabs. XVII gadsimtā tika radīts Kurzemes dzinējsuns; to vēlāk sakrustojot ar augsto taksi, radās Latvijas dzinējsuns. Nav skaidri zināms, kādas tieši asinis ritēja Kurzemes dzinējā, bet kinologi spriež, ka hercogs Jēkabs, visticamāk, sakrustojis Lucernas un angļu dzinējsuņus, vēlāk piemaisot arī Svētā Hūberta dzinējsuņa asinis. Viņa radītā šķirne bija izplatītākais medību suns Latvijā līdz pat Pirmajam pasaules karam, kad darbs ar dzinēju selekciju pajuka un hercoga Jēkaba lepnums sakrustojās gan ar citām suņu šķirnēm, gan sētas krančiem. Tomēr pēc kara bariņš entuziastu parūpējās par nacionālās šķirnes atdzimšanu — tika sameklēti 40 eksemplāri ar "vistīrākajām" asinīm un izveidota speciāla suņu audzētava. Viņu darbs vainagojās panākumiem 1971. gadā, kad tika apstiprināta Latvijas dzinējsuņa šķirne.
Mūsu dzinējsuņu priekšrocības ir pamanījuši arī mednieki ārpus Latvijas. Pie suņu audzētājiem Aivara un Ligitas Imakiem par kucēniem bieži interesējas Krievijas mednieki, bet nupat no pēdējā metiena viena suņu meitene aizceļoja uz Zviedriju un divi puikas — uz Turciju. "Turku mednieki paņēma, jo izrādās, ka Turcijā ir daudz mežacūku. Bija ļoti apmierināti. Zvanīja un prasīja vēl Latvijas dzinējus. Zviedri šeit bija medībās, redzēja, kā strādā mūsu suņi, un arī sagribēja Latvijas dzinēju. Pēc tam viņi man zvanīja un rakstīja, ka esot ļoti apmierināti," par savu suņu panākumiem priecājas Aivars.
Neraugoties uz atzinīgām mednieku atsauksmēm, mūsu vienīgā nacionālā suņu šķirne ir teju uz iznīkšanas robežas. To var noprast, kaut vai ielūkojoties sludinājumu portālā ss.lv. Ja kāds grib iegādāties, piemēram, rokassomiņas izmēra čivavu, sev tīkamāko kucēnu varēs izvēlēties apmēram no 50 variantiem. Savukārt Latvijas dzinējsuņiem atvēlētajā sadaļā var atrast tikai vienu pārdošanas sludinājumu, kurā kāds saimnieks mēģina atbrīvoties no sava 1,5 gadu vecā mīluļa, pretī prasot 28 eiro. Dzinēju audzētajiem Aivaram un Ligitai ne reizi vien nācies ņemt atpakaļ jau paaugušos kucēnus, ar kuriem jaunie saimnieki nav spējuši tikt galā. "Izrādījās, ka saimniekiem nav laika ar viņiem nodarboties. Dzīvoklī ar tādu sunīti ir ļoti grūti, jo viņiem vajag ļoti daudz skriet. Latvijas dzinēja gēnos ir meklēt pēdas un atrast dzīvnieku. Cilvēki viņu nopērk kā mājas mīluli, bet tad aizbrauc uz mežu, suns kaut ko saož, sāk dzīt pēdas un prom ir," stāsta Aivars. Reizēm savu mīluli saimniekiem nākas gaidīt pat septiņas stundas, bet citreiz suns neatgriežas vispār.
Latvijas dzinējsuns pārsvarā ir pazīstams mednieku aprindās. Tam ir gan savi plusi, gan mīnusi. Dzīvojot mednieku ģimenēs, suns parasti dabū izskrieties, cik viņam tīk. Taču mednieki nav naski suņu selekcionāri. Divu Latvijas dzinējsuņu saimniece Dace Bišuka uzskata, ka tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ tīrasiņu Latvijas dzinēji iet mazumā. Kvalitatīvam ciltsdarbam derīgi tikai tādi dzinēji, kam pārbaudītas gan darba spējas, gan ārējie dotumi, bet mednieki savus palīgus labprātāk ved uz mežu, nevis izstādēm. Ja arī suņa saimnieki tomēr sadūšojas metienam, tad izpārdot uzreiz visus kucēnus esot grūti. "Vienu brīdi it kā visi ļoti prasa, bet, kad piedzimst, nevienam viņus nevajag," par klapatām ar kucēnu izpārdošanu sūrojas Aivars.
Visu rakstu par Latvijas dzinējsuņiem lasiet 17.-24.aprīļa žurnālā Sestdiena!