Džemma par mazbērniem

Par saviem bērniem un mazbērniem 1995. gada 30. septembra SestDienai stāstīja māksliniece Džemma Skulme (1925–2019). «Mazbērnu audzināšana man notiek intuitīvi. Esmu mēģinājusi viņiem palīdzēt redzēt pasauli. Vecākais puika vakaros nāca manā istabā blakus gultā gulēt, kad Ojārs (Džemmas Skulmes vīrs, gleznotājs Ojārs Ābols (1922–1983) – red.) nomira, un mums abiem tad bija savs vakara stāstiņš par zirdziņu, kam piedzima kumeliņš, sekoja laba vēlējums visiem, garu garo penteri mēs kopīgi skaitījām. Mazākais ir stipri reliģiozs un dažkārt man pārmet, kāpēc es neeju baznīcā. Mēģinu viņam skaidrot, ka tieku bez starpnieka galā un galvenais jau nav tā baznīcā iešana, bet tas, vai tev visu laiku ir prātā, ko tu drīksti un ko ne. (..) Man galvenais šķiet cilvēciskās īpašības – ka ir labs cilvēks. Tāds pamats jāieliek. Vecākajā mazdēlā es neredzu to, ko gribētu – nav pabeigta izglītība, vēl tas nav un tas, viņš ir par bērnišķīgu savam vecumam, taču galvenais ir, ka viņš nedzer, ka viņš nepīpē un ka viņš nemaina meitenes. Caur dzīvi eju, sevi meklēdama, tā staigāju pa muzejiem, tā staigāju pa pasauli, arī mazbērnos savu stīgu jūtu, un tas ir patīkami, gaužām patīkami. Kaut gan viņi ir citi, ļoti citi…»