No kriminoloģijas līdz kāzām Parīzē

Kāpēc šis portrets izdevies tik jauks? Protams, tāpēc, ka tāds ir šis cilvēks. Ne jau tehniskie paņēmieni nosaka mana darba rezultātu. Tie ir cilvēki ar saviem sapņiem, cerībām un kaislībām, kas atspoguļojas viņu sejās! – Anete komentē kādu no pašas veidotajiem fotoportretiem. Pretī raugās simpātiska, atklāta sievietes seja, kas dabiski, bez jebkādas uzspēles izstaro enerģiju un dzīvesprieku. Anete ir jauna, ļoti radoša un pasaulei atvērta fotomāksliniece. Viņas darbi – tostarp izsmalcinātas tematiskas melnbalto fotoattēlu sērijas – uzrunā ar oriģinālu, pārsteidzošu redzējumu un zīmīgām detaļām. Turklāt Anete ir arī aktīva, publicistiski drosmīga blogere un pašas veidoto fotoizdevumu tekstu autore. Vēl pavisam nesen karstas diskusijas izraisīja viņas britu lielākajā fotoprofesionāļu portālā PetaPixel publicētais raksts Kāpēc mēs cīnāmies par sievietes respektēšanu mākslās, kurā jaunā profesionāle atklāti stāsta par aizspriedumaino, nepamatoti noliedzošo vai vaļīgo attieksmi, pat seksuālo uzmācību vai vienkārši neizpratni, ar kuru sievietēm joprojām diemžēl nākas saskarties fotomodeles un fotogrāfes darbā. Anete pati saka, ka apzināti attīsta daudzpusīgu komercfotogrāfes un vebdizaina mākslinieces karjeru un šobrīd īpašā uzmanības degpunktā ir kāzas. Vieglā reportāžas režīmā Anete Lūsiņa iemūžina ne tikai kāzu ceremoniju un svinības, bet arī pāru mīlas stāstus, sajūtas un personības būtību, turklāt – ar Eiropas ģeogrāfisko vērienu. Jaunās, mērķtiecīgās un enerģiskās fotogrāfes mājaslapā lasāms: "Neviens ceļojuma galamērķis man nebūs par tālu."Meitene no Juglas Jau mācoties Rīgas Juglas vidusskolā, kurai ir vācu valodas novirziens un sadarbība ar vairākām augstskolām Vācijā, Anete zinājusi, ka vēlas studēt Anglijā. Tāpēc jau tolaik papildus mācījusies angļu valodu un sekmīgi nokārtojusi starptautisko IELTS valodas eksāmenu. "Bet es nezināju, kad tikšu līdz studēšanai. Pirms tam gribēju gadu pastrādāt un iejusties Anglijā. Bija arī jāsakrāj nauda, kas Latvijā noteikti neizdotos. Devos uz Meksboro pilsētiņu. Ar padomu, kā sākt, palīdzēja viens sens paziņa brits. Rakstīju pieteikumus veikaliem, kafejnīcām, vienkāršiem darbiņiem. Aizbraucu 2010.gada augustā un oktobra beigās jau strādāju," Anete atceras dzīves sākumu svešajā vidē. "Mans CV bija tukšs. Man nebija nekādas darba pieredzes. Biju pabeigusi vidusskolu un vienu mēnesi pastrādājusi Laimas veikalā. Tas bija viss. Taču mierīgi var dabūt darbu. Galvenais – vai tev ir griba vai nav. Vispirms dabūju Ziemassvētku sezonas darbiņu apģērbu veikalā uz trim mēnešiem. Pēc tam mani uzaicināja palikt, un nostrādāju vēl veselu gadu. Uzreiz nosūtīju arī pieteikumus divām universitātēm." Abas augstskolas atradās stundas brauciena attālumā, un abas atbildēja, ka uzņem. Anete, kura vēl Latvijā bija apmeklējusi topošo juristu sagatavošanas kursus Latvijas Universitātē, izvēlējās Šefīldas Universitāti, kas piedāvāja vēstures un kriminoloģijas programmu. Jau 2011.gada septembrī viņa sāka studijas, un 2014.gada pavasarī kabatā gūla bakalaura diploms. "Lai varētu samaksāt studiju maksu, pieteicos studiju kredītam. Līdz šim man vēl nav nācies sākt to atmaksāt, jo tas jādara tikai tad, ja nopelni vairāk nekā 21 000 angļu mārciņu gadā." Anete neiespringst, jo ir pašnodarbinātā brīvmāksliniece, kuras ienākumi vēl nesniedzas līdz šai robežai. Turklāt pēc zināmiem gadiem studiju kredītu dzēš. Savukārt, ja labi pelni, automātisko, nelielo ikmēneša atvilkumu droši vien pat nejūt. Nācās pasvīst Ar iekrāto gan nepietika, tāpēc studijas bija jāapvieno ar darbu. "Biju bārmene Šefīldas naktsklubā. Liekas, kas tur sevišķs – sestdienās pastrādāt no desmitiem vakarā līdz četriem rītā? Bet visu laiku – sešas stundas! – jāstaigā un jāstāv kājās, jācilā pudeles un kastes. Lejā, galvenajā bārā, strādāja seši cilvēki, bet mazajā bārā otrajā stāvā – tikai es un vēl viena meitene, un mums divām bija jāizdara pilnīgi viss. Nemitīgi visu stiepām augšā, lejā, un augšstāva trauku mazgājamā mašīna, protams, bieži nestrādāja. Bija nenormāli karsts, visu laiku svīdu un, atnākusi mājās (starp citu, kājām), vispār vairs nespēju pakustēties. Mazliet pagulējusi, svētdien pēcpusdienā gāju uz otru darbu kafejnīcā (pabā). Tur strādājām, kamēr kafejnīcu slēdza – līdz vienpadsmitiem vakarā."Kad bijis mazāk lekciju, Anete bārā šad tad piestrādājusi arī nedēļas vidū. Pēc universitātes beigšanas Anetei pavērās iespējas strādāt un būvēt karjeru probācijā, dažādās valsts iestādēs, kuru atbildības lokā ir bērni no sociāli nelabvēlīgas vides, policijā, muzejos vai arhīvos. Studiju laikā viņa pāris mēnešus brīvprātīgi pastrādājusi sieviešu patversmē, kurā nometinātas piespiedu prostitūcijā uz citām valstīm aizvestās sievietes, cilvēktirdzniecības upuri. "Kamēr viņas atkopās patversmē, neviens nezināja, kur viņas atrodas, – visi kontakti bija izslēgti, un no ārpuses pat nevar pateikt, kas šī ir par māju. Es to pieskatīju naktīs – gādāju, lai ir miers un klusums, lai visi paēduši. Tur bija gan telefoni, gan panikas poga." Pagaidām kriminoloģija Anetes Lūsiņas dzīvē tā arī palikusi uz rezervistu soliņa, lai gan viņa neizslēdz, ka šai jomai varbūt varētu kādreiz pieskarties caur fotoobjektīvu. Tas nav hobijs! "Tas ir tikai vaļasprieks, hobijs. Viņas tikai grib izģērbties par naudu," – šādus viedokļus par savu darbu nācies dzirdēt un norīt ne vienai vien fotomodelei. "Nē, tas nav īslaicīgs vaļasprieks, tas ir darbs. Tas ir dzīvesveids," Anete Lūsiņa uzsver blogā, kuru nesen pārpublicēja PetaPixel. Īstenībā fotomodeles darbs ir viena no vizuālās mākslas formām un izvirza augstas prasības ne tikai attiecībā uz fizisko ķermeni un māku to pārvaldīt, bet arī uz personības intelektuālo un garīgo pusi. Jau kopš divpadsmit gadu vecuma Rīgā Anete sestdienās apmeklējusi modeļu skolu. "Tur mācīja ētiku, uzturu, dejošanu, mākslu, aktiermeistarību, māku staigāt. Bija arī pirmās fotosesijas. Reiz uz skolu atnāca pārstāvji no aģentūras. Atceros, ka viņi man piekodināja: jābūt tievai. Mamma toties teica: "Nekādā gadījumā! Mācies, nevis domā par diētām." Es jau tāpat biju gara un tieva. Kur vēl tievāks varētu būt?" atcerējusies pirmo saskarsmi ar modeļu industrijas pasauli, Anete uzreiz norāda, ka tagad attieksme pret modelēm ir jūtami mainījusies – Anglijā esot populāras arī diezgan daudzas modeles "plus", lai gan esot arī komentāri, ka viņas popularizē neveselīgu dzīvesveidu. Anete, braucot uz Angliju, pat nenojauta, ka jau pēc gada pati pozēs pirmajā fotosesijā. "Gadu nostrādājusi Anglijā un iestājusies universitātē, arvien vairāk vēlējos darīt kaut ko tādu, kas man pašai patiktu. Tomēr tas sākās nejauši. Pie veikala Šefīldā mani uzrunāja kāds fotogrāfs – viņš gatavojot projektu Simt Šefīldas sejas, simt cilvēku fotoportretu pēc paša izvēles. Es nosvīdusi nācu no sporta zāles, tomēr atļāvu sevi nofotografēt. Pēc tam viņš feisbukā apjautājās, vai nevēlos mazu fotosesiju prieka pēc. Aizgājām uz botānisko dārzu. Tā bija mana pirmā fotosesija. Iznāca ļoti skaista sērija, viss apkārt zaļš, ziedošs. Nodomāju, varbūt jāpamēģina vēl?"Sākumā Anete domājusi, ka varētu būt modes apģērbu modele, taču drīz sapratusi, ka "tas ir vairāk par apģērbu, nevis cilvēku. Aksesuāri, apģērbs, kurpes… Man gribējās parādīt sevi, nevis tikai izmantot seju un ķermeni. Man negribas iet uz tipiskām modes aģentūrām, tur tu esi tikai "pakaramais"". Vairāk par fotomākslinieci un modeli Aneti Lūsiņu lasiet žurnāla SestDiena 30.septembra - 6.oktobra numurā!