Aktieri Rūdolfu Plēpi, «pēdējo Latvijas PSR Nopelniem bagāto skatuves mākslinieku», intervēja 1995. gada 4. novembra SestDienas salons, cita starpā vaicādams arī, kāpēc, ja Rūdolfs apprecējās 1976. gadā, vecākā meita viņiem piedzima tikai pēc 10 gadiem.
«Tad tu tā arī uzraksti – par to mūžam būšu pateicīgs dakterei Tabačukai,» teica Plēpis. «Inese jaunībā dejoja varietē Jūras pērlē. Bērniņi viņai visu laiku «krita laukā». Dakteri tik nosaka – ko jūs gribat, pēc tāda darba bērniņu iznēsāt ir grūti. Kad sieva atkal gāja «uz saglabāšanu», man gandrīz vairs nebija cerību. Bet, par laimi, mūsu ārste bija atvaļinājumā, viņas vietā daktere Tabačuka. Viņa man zvana un saka: Pļepis, na operaciju! Es beigts – kāda operācija man, ja bērnu gaida Inese? Izrādās, tā lieta, kā viss ģeniālais, ir vienkārša. Gadās, ka sievai ar vīru reizēm ir audu nesaderība, kad māte nēsā bērnu, bet kaut kādas antivielas grūž to ārā. Bet daktere Tabačuka man izgriež ādas strēmelīti un iešuj to Inesei. Antivielas metas virsū manam ādas gabaliņam, bet bērniņu liek mierā. Pateicoties Tabačukai, mēs tikām pie meitām. Žēl, ka sievasmāte nesagaidīja mazmeitas. Viņai par godu jaunāko meitu nosaucām viņas vārdā, kaut arī daktere sacīja, ka nevajagot bērnus saukt senču vārdos, būšot nelaimīgi…»