Septembrī pirms 30 gadiem aktuāla mediju tēma bija vandalisms pret izstādes Piemineklis darbiem Rīgas pilsētvidē. 1995. gada 16. septembra SestDiena šajā sakarā izvaicāja filozofi Maiju Kūli, mākslas kritiķi Helēnu Demakovu, psihologu Viesturu Reņģi un žurnālistu Paulu Bankovski.
Psiholoģiskā ziņā joprojām dzīvojam autoritārā jab totalitārā sabiedrībā, secināja V. Reņģe. «Tai raksturīga absolūta neiecietība pret jebko, kas atšķiras no ierastā un vispārpieņemtā. Sāk atkailināties pamatinstinkti. Viens no tiem ir agresivitāte kā pašaizsardzība. Dzīvē notiek straujas pārmaiņas, bet cilvēka psiholoģija mainās lēnāk. Cilvēks jūtas apjucis, dezorientēts, viņu pārņem zvērīgs niknums…»
Helēna Demakova: «Man ir pārāk emocionāla attieksme pret notikušo, jo esmu šīs izstādes kuratore (..) Cilvēki kopumā pret izstādi ir pozitīvi noskaņoti. Sašutuši ir tikai daži. Patīk bērniem, patīk garāmgājējiem. Varbūt snobistiskās aprindās ir augstprātīga attieksme – kas tā par mākslu. Mākslas zinātnē ir termins ikonoklasms, kas apzīmē pieminekļu postīšanu. Tā ka tā ir sena parādība. Bet katram māksliniekam sāp.»
Pauls Bankovskis atgādināja filozofes Hannas Ārentes vērojumu Vācijā starpkaru posmā – cik sabiedrība vienkārši spēj ļauties naidam: «Ja nav konkrētas personas, pret ko izgāzt savu naidu, tas lēnām sasūcas ikdienā un ir gatavs ik brīdi izlauzties uz āru.»