"Es vēlos, lai Drostalu kauss nav tikai pieredzējušu jātnieku sacensības, bet komplekss pasākums, kurā ģimenes ar bērniem var pavizināties zirga pajūgā, darbojas lauku labumu tirdziņš," stāsta Linda. Tomēr galvenais ir dot iespēju cilvēkiem ar īpašām vajadzībām piedalīties sacensībās, izjāt ar zirgu, komunicēt ar dzīvnieku. Šogad pirmo reizi sacensības sākās ar parādi, kurā zirga mugurā izjāja arī cilvēki ar īpašām vajadzībām. "Mērķis bija iedrošināt un parādīt, ka šie cilvēki to var. Kad atbrauc ģimenes ar šiem bērniem, es redzu, kā viņiem ir nodarīts pāri, cik ļoti viņi ir ierāvušies sevī. Tad es saku, ka ir vērts uz šo lietu paraudzīties no cita skatpunkta — nevis jautājot, ko es tādu sliktu esmu nodarījis, ka man ir tāds bērns, bet otrādi — ar ko es esmu tik īpašs, ka man uzticēts neparasts bērns un ļauts iziet šo dzīves skolu." Drostalu kausā arī nākamgad varēs startēt gan bērni, gan pieaugušie ar īpašām vajadzībām, kuru jāšanas pieredze ir neliela. Citur Latvijā šādas sacensības netiek rīkotas. Linda ir apņēmības pilna nākamgad izvērst aktīvāku reklāmas kampaņu un personiskāk uzrunāt dalībniekus.
Kad pirms pieciem gadiem Lindas vīrs Kristaps atrada šo vietu, abi aizaugušajā postažā spēja ieraudzīt gaišas nākotnes vīziju. "Ir sajūta, ka šī vieta gaidīja tieši mūs," saka Linda. Viņas dzīve pirms nonākšanas Drostalās jau bija apmetusi vairākus kūleņus. Lindai ir četri bērni: Matīss (18), Pēteris (13), Jēkabs (11) un Katrīna (4). Kad Pēteris bija pusotru gadu vecs, Linda ievēroja, ka bērns ir atšķirīgs — hiperaktīvs, nemitīgi pieskatāms. Linda atceras, ko toreiz pārdzīvoja: "Mēs negājām pie viena speciālista, bet pie diviem, pat trim, jo es cerēju sagaidīt, ka man pateiks: viss būs kārtībā, jūsu bērns ir vesels, bet tā nenotika. Pēteris ar katru dienu kļuva interesantāks, citādāks. Pirmo reizi redzot bērnu, psihiatrs desmit minūšu laikā izrakstīja rispoleptu — vienu no medikamentiem, ar ko šādus bērnus padara ērtus. Tā ir izplatīta prakse. Ja papētītu medicīnas vēsturi, atklātos daudzas lietas, par ko varētu prasīt atbildību no ārstiem. Mēs savu bērnu ļoti sargājām no tā visa un pieteicām īpašo bērnu skoliņā, lai neiedomājas bez mūsu ziņas bērnam iedot kādu medikamentu, piesolot, ka sauksim medijus, taisīsim brēku." Linda stāsta, ka runāt Pēteris sācis astoņu deviņu gadu vecumā, bet tagad ir lietas, ko viņš dara ģeniāli. "Pēteris ir pašpietiekams, viņam ir interesanta dzīve savā pasaulē. Viņam ir precīza ātrā redzes atmiņa, viņš pats iemācījās lasīt un prot angļu valodu. Reizēm mēs spēlējam spēli: es sarakstu valstis, bet dēls pretim uzraksta galvaspilsētu un uzzīmē valsts karogu. Man šādu zināšanu nav. Diez vai viņš to spētu, ja mēs viņu savā laikā būtu zāļojuši. Jā, ir bijuši grūti laiki, kad viņš nespēja koncentrēties un savaldīties."
"Manuprāt, tieši pieaugušo dzīves ritms padara bērnus stresainus. Bērnos tas viss paliek, un tad tiek noteiktas modernas diagnozes — hiperaktivitāte un visādi sindromi, lai meklētu medikamentozu risinājumu," uzskata Linda. "Ja bērns ir ļoti haotisks, kopā ar zirgu viņš ir spiests iemācīties, ka steigā nekas nenotiek. Tu nevari ar zirgu darīt piecas darbības reizē, kā to mūsdienās visi pieraduši, jo zirgs tevi gluži vienkārši nesapratīs. Vecāki atzīst, ka bērni kopā ar zirgu paši sevi pa drusciņai disciplinē un šī prakse pāriet arī uz citām lietām. Zirgs vienmēr ir gatavs būt par donoru. Tas tāpēc, ka zirgam ir milzīgs biolauks, ar kuru viņš iedarbojas uz cilvēku. Ja cilvēkam ir fiziskas vai emocionālas problēmas, viņa biolauks ir izmainīts. Zirgs harmonizē šos traucējumus, un cilvēks sāk justies labāk." Tomēr Linda arī ievērojusi, ka ir cilvēki, pēc kuriem zirgs jūtas ļoti slikti, kā iztukšots.
Linda apgāž mītu, ka jāt ar zirgu a priori ir veselīgi. "Ja to dara nepareizi, tas ir slikti gan zirgam, gan jātniekam. Lielāko daļu jātnieks izdara ar savām kustībām — zirgs jūt cilvēka ķermeņa plastiku un pielāgojas. Ja jātnieks kustas saspringti, muguras daļā apraujot kustību, zobratiņi, kas cilvēku savieno ar zirgu pārtrūkst," jāšanas smalkumus skaidro Linda.
"Jāšanu var mācīties visu mūžu. Mierīgi var sākt 60 gadu vecumā, jo pieaugušiem cilvēkiem ir pacietība, kas ar zirgiem ir ļoti vajadzīga, bet pietrūkst bērniem. Jāsaprot, ka zirgs nav tenisa rakete — arī viņam var būt sliktās dienas un arī viņš drīkst kaut ko domāt. Bija viens gadījums, kad teicu meitenei, ka kopā nestrādāsim, jo viņas attieksme pret zirgu bija kā pret lietu, mūsdienīgi patērnieciska. Laukumā es bērniem saku: "Negribu dzirdēt, ko jūs nevarat, gribu zināt, ko jūs spējat." Mēs mācāmies domāt pozitīvi, un redzu, kā bērni iegūst ticību sev."
Visu rakstu par to, kā zirgi palīdz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, lasiet žurnāla Sestdiena 15.augusta numurā!