Tikai ķerties pie režisūras viņš vēl nav sadūšojies. Tagad par Zahara lomu izrādē Oblomovs nominēts Spēlmaņu nakts balvai kā labākais otrā plāna aktieris, no 19.novembra Daudziņš kinoteātros sāks pildīt Latvijas basketbola izlases trenera palīga pienākumus Aigara Graubas jaunajā filmā Sapņu komanda 1935. Latvijas nākotnei viņš tic arī 2012.gadā.
Fragments no intervijas:
Tev pietiek ar to, kā tu uzrunā sabiedrību kā aktieris, vai gribi uzrunāt arī tieši?
Esmu uzrunājis.
Kad par Gada kaunu nominēji Ušakova parakstu par krievu valodu?
Ne tikai. Esmu arī braucis uz skolām runāt ar vidusskolniekiem. Man to ir ļoti interesanti darīt — ne tikai stāstīt par savu profesiju, to, kā redzu pasauli un vēsturi, bet arī runāt ar viņiem, jautāt, ko viņi domā par Latviju un savu vietu te. Ko darīs — vai mācīsies, vai brauks uz ārzemēm, ja brauks, tad uz kurieni...
Ko viņi tev stāsta?
Ja tas nav Rīgā, visi stāsta, ka brauks prom no tās vietas. Saku: pareizi vien darīsiet, jo augstākā izglītība ir nepieciešamais minimums. Problēma ir tā, kur viņi paliks pēc tam. Es ļoti gribētu iedvest pārliecību, ka ir iespējams lietas darīt šeit, Latvijā, ka te var nodzīvot dzīvi ar gandarījumu, ne visu laiku raudzīties, kur it kā ir foršāk. Viens, ko viņiem iesaku — pierakstīt, ko vecāmamma stāsta, jo tā tiešām ir vērtība.
Ja jaunie tomēr aizbrauks prom, vai Jaunajam Rīgas teātrim pietiks ar to paaudzi, kas ar jums kopā novecos?
Domāju, ka pietiks, un — ka visi neaizbrauks. Man vēl kaut kāda ticība ir, un tā balstās darīšanā. Ja nodarbojamies tikai ar vērošanu, tad gan mūs varētu pārņemt pesimisms, bet ja vērošanai pa starpu arī kaut ko jēdzīgu darām, tad pesimisms kaut kā attālinās. Jo, tiklīdz tu dari, tu ieraugi domubiedrus. Tā darīšana var būt kaut vai lielā talka, mana nebeidzamā cīņa pret Varkaļu kanāla makšķerniekiem, kas tur mēslo. Ar dēliem tur talkas laikā vācam jau kuro gadu, un šogad, starp citu, mēslu bija mazāk. Mans personīgais rekords bija pirmajā gadā — 30 maisi. Neesmu makšķernieks, un man nav nekāda sakara ar kanālu, bet cilvēkus, kuriem ir tukšums galvā, vienkārši ienīstu un nesaprotu, kā viņi rodas.
Kas būs tavas nākošās izrādes?
Veidojot tēlu, mani kā aktieri interesē motivācija. Tāpēc ir interesanti veidot un spēlēt tādas izrādes kā Vectēvs, bet... Nevar saprast, cik ilgi mums turpināsies dokumentālā tēma, šobrīd tā laikam ir izsmelta — tāds izrāžu veids, kad paņemam nevis lugu, bet tēmu, kas mūs interesē, un taisām. Ja no tā iznāk izrāde, tad ir. Par nākotni neko īsti nezinu. Tagad taisām izrādi ar Gati Šmitu, par notikumiem 1205.gadā...
Visu interviju ar Vili Daudziņu lasiet Sestdienā!