Tāpēc turpmākais ir ne tik daudz notikumu, cik to izraisīto subjektīvo pārdomu izklāsts.
Labi nodomi, pretrunīga realizācija
Aizvadītajā gadā politiskās elites retorikā notika pagrieziens pa kreisi - valdošās koalīcijas pārstāvjiem nepārprotami iepatikās vārdu savienojums «sociāli atbildīga politika». Normālā valodā pārtulkojot - krīze pārvarēta, laiks likt atpakaļ «nogrieztos» finansējumus un domāt ne tikai par makroekonomiskajiem rādītājiem.
Tas izdevās daļēji. Kaut ar pamatīgu politiskās greizsirdības šovu fonā, tomēr koalīcija spēja kaut nedaudz uzlabot sabiedrības trūcīgāko grupu stāvokli un ģimeņu ar maziem bērniem iztikšanu (ne tieši 2013. gadā, bet turpmāk). No otras puses, koalīcija lēma, ka mikrouzņēmumu regulējums ir pārāk devīgs tā izmantotājiem - nepatīkams pavērsiens ļaudīm, kuri mēģina vairāk paļauties uz sevi, nevis valsti. Kopējais iespaids - elitei nav jēdzīgas atbildes uz jautājumu, kā finansēt vajadzības (tātad īstenot savus solījumus), ja saglabājas tik liels ēnu ekonomikas īpatsvars. Turklāt lielākā kļūda bija tā, ka ar ēnu ekonomiku tiek saprasti slāņi, kas ienākuma/sociālos nodokļus nemaksā vispār, lai gan lielākā problēma ir par šo melno ekonomiku apmēros krietni lielākais slānis, kas nodokļus maksā daļēji. Valstij, protams, parocīgāk būtu mesties frontālā uzbrukumā, tomēr lēmumu pieņēmēji acīmredzot nojauš - ja skrūves tiks pievilktas pārāk asi, sekas būs vienkārši vēl vairāk aizbraukušo. Rezultātā pieredzējām mulsus mēģinājumus kaut kā apelēt pie neapzinīgo pilsoņu pašu interesēm, sasaistot medicīnas pakalpojumu cenu ar nodokļu nomaksu, īsas militārās ekspedīcijas atsevišķos pelēkās ekonomikas lauciņos (ļaudis, kas nemaksā nodokļus par ienākumiem no dzīvokļu izīrēšanas u. c.)
Tomēr visi šie pūliņi nebūs auglīgi, kamēr lēmumu pieņēmēji nesapratīs: civiliedzīvotāji uz dzimto valsti raugās īgni nevis tāpēc, ka ir rūdīti anarhisti, bet tāpēc, ka tā no viņu viedokļa ir racionālāk. Ja pilsonis īsti nezina, cik viņam pašam būs jāpiemaksā par medicīnu, jauno paaudzi utt., viņš, loģiski, gādā, lai viņam šādām vajadzībām ir nauda kabatā; tikpat loģiski, ka šādu rezervju veidošana notiek uz nodokļu rēķina. Nauda no oficiālās aprites tiek izņemta arī tāpēc, ka pilsonis īsti nepaļaujas uz savu interešu aizstāvību tiesās (kaut vai neapmierinošs temps), saskarsmē ar valsts pārvaldi - īsi sakot, viņš funkcionē varas struktūrām paralēlā neformālu attiecību un maksājumu pasaulē, un tam visam ir nepieciešama nauda.
«Jaunās sejas» ātri vien saplaka
Dombrovska pēdējais Ministru kabinets sāka darbu, papildināts ar vairākiem kungiem, kurus vienoja ne tikai partijas piederība, - samērā jauni, neslēpti ambiciozi, aktīvi t. s. sociālo tīklu lietotāji. Tomēr 2013. gads šai grupai bijis neveiksmīgs - Roberts Ķīlis un Edmunds Sprūdžs demisionējuši, Vjačeslavs Dombrovskis pa izglītības druvu cīnās kā pa baisu purvu, arī Danielam Pavļutam, šķiet, paša politiskā karjera gada beigās izskatās krietni sērīgāka nekā vēl gada sākumā.
Visvienkāršāk būtu teikt, ka nekādu labu galu šie lecīgie un runātīgie vīri nemaz nevarēja ņemt. Tomēr viņu pieredze noderēs arī citiem, jo atklāja, ka ar māku iestarpināt sarunā gudrus vārdus angļu mēlē, ar nepatiku pret Sistēmu, ar priekšstatu par to, kā «lietas notiek» citās zemēs, Latvijas varas struktūrās nepietiek. Sen nebija redzēta tik vērienīga žanru saputrošana - mēģinājums valsts pārvaldē strādāt kā augstskolas auditorijā vai privātuzņēmumā, kur piedienas riskēšana, improvizēšana. Var dažādi vērtēt šo ministru veikumu, tomēr jāatceras, ka visi mantojumā saņēma gana daudz «karsto kartupeļu» - reģionālā reforma, augstākā izglītība, enerģētikas politika utt. Gan Ķīlim, gan Sprūdžam un Pavļutam acīmredzot nebija pacietības šos samezglojumus atmudžināt, un tika pieņemts, ka vienkāršāk ir padarboties ar lielajām šķērēm.
Rezultātā šai kompānijai, kurai laiku pa laikam sev pašai bīstami pietuvojās labklājības ministre, izdevās apgāzt priekšstatu, ka uz frontes smagākajiem posmiem sūtāmi tie karstgalvīgie, kuri neapjēdz pretinieka varenību. Drīzāk otrādi - piemēram, vai Ķīļa ierosinājumi nozarē tiktu uztverti tik nervozi, ja nozare nebūtu tik ilgi nerrota ar neziņu par savu nākotni un naudas trūkumu? Paēdis cilvēks arī viņam netīkamas idejas uztver mierīgāk par izsalkušo un nakti negulējušo. Citiem vārdiem sakot, šie «jaunie trakie» veiksmīgāk, iespējams, startētu miera, nevis kara darbības periodā.
Cīņa ar spoguļattēlu
ASV pauž, ka tā sauktās vidēja termiņa vēlēšanas ir laba iespēja pilsonim parādīt kādu nepieklājīgu žestu valsts vadītājiem. Ja Latvijas gadījumā ar tādām saprotam pašvaldību vēlēšanas, tad kādēļ gan galvaspilsētā iepriekš dominējošo spēku uzvaru neuztvert kā vēlētāju mēģinājumu nacionālā līmeņa varai pateikt, ka Dombrovskis & Co nav gluži nepārprotama debesu velte. Respektīvi, tā bija ne tik daudz Ušakova uzvara, cik Vienotības sakāve Rīgā.
Un te nu jāpiekrīt viedoklim, ka premjera partija pati sparīgi palīdzēja pretiniekam, turklāt runa nav tik daudz par plaši aprunāto saraksta līderi Sarmīti Ēlerti. Pašvaldību vēlēšanas Rīgā Vienotībai atklāja risku, kāds ir jebkurai samērā ilgi pie varas bijušai partijai - ikviens kaut cik pamanāms biedrs ir jau sameklējis sev komforta zonu izbūvētajā sistēmā, un, kad jāiet kauties, piemēram, ar «Slikto Nilu», nevienam baigi to negribas. Rezultāts ir neizbēgami samocīts.
Priekšvēlēšanu debatēs un pēc vēlēšanām (skaidrojot savu zaudējumu) Vienotība uzsvēra, ka Ušakova & Amerika tandēms būtībā «uzpircis» vēlētāju ar dažādām sociālām programmām. Tā var teikt, tikai jautājums ir: ja Rīgā pie varas būtu bijusi pati Vienotība, vai tā nerīkotos līdzīgi? Līdz ar to jāsecina, ka Latvijas politikā joprojām partijai izšķiroši ir nevis tās idejas, bet piekļuve pārdalāmiem resursiem. Un no šī viedokļa lielie strīdnieki patiesībā ir gandrīz viens otra spoguļattēls - tikai vieni vajadzības gadījumā uzsien prievīti, otri - piesprauž t. s. Georga lentīti.
Ušakova atbalstītāji viņa panākumus skaidro ar to, ka vēlētāji arvien mazāk balsojot atbilstoši nacionālajai piederībai. Diez vai - aizvadītajā gadā netrūka tēmu, piemēram, karstās debates par uzturēšanās atļauju tirdzniecību, kas liecināja par apdraudētības sajūtu lielā latviešu daļā. Ticamāk, ka Rīgas pašvaldības vadībai palīdzēja visai izplūdušie cilvēku priekšstati par to, kas ir pašvaldības un kas - valsts atbildības sfēras, jo pretējā gadījumā rīdzinieku pukstēšanai par sastrēgumiem, ielu klājuma stāvokli u. c. vajadzēja atspoguļoties arī zemākā mēra komandas popularitātē.
Papildinājums Latvijas strausu populācijai
Notikušais ar Liepājas metalurgu (LM) ir šķebinošs vairāku iemeslu dēļ. Mazajā Latvijā, kur politiskā un ekonomiskā elite tik labprāt savstarpējas pačalošanas žanrā demonstrē savas zināšanas par cits cita «skeletiem skapī», LM stāvoklis un akcionāru darbības stils pēkšņi visiem izrādījās milzu pārsteigums. Lielie aizkulišu pazinēji visi teicās kā ar aukstu ūdeni aplieti. Ja pieņem, ka šie «esmu šokēts!» ir muldēšana, nonākam pie bēdīga secinājuma - kamēr ziepes nav savārītas grandiozā apmērā, funkcionē nerakstīta vienošanās izlikties grēciņus neredzam. Nu, tur kaut ko noblēdīja, tur kādu «uzmeta», bet tāds jau mums tas bizness ir... Ja tu esi elitei piederīgs, līdz zināmai robežai tu vari būt pēdējais draņķis. Jautājums: ko vēl mēs nezinām par pašmāju biznesa «veiksmes stāstiem»?
Kad nu LM šmuce vairs nebija zem paklāja saslaukāma, visas iesaistītās puses aizrautīgi un ilgstoši demonstrēja strausiem piedēvēto galvas bāšanas smiltīs taktiku. Proti, tas, ka nekāds jēdzīgs gals LM negaida, bija nojaušams jau gada sākumā. Tomēr publika regulāri tika aplaimota ar kārtējo «pēdējo termiņu», kas vasaras nogalē pat vairs nebija smieklīgi. Var, protams, teikt, ka valdība ir tik iebaidīta pēc iepriekš piedzīvotajiem kašķiem ar kāda uzņēmuma privātajiem akcionāriem (airBaltic Flika kungs vai agrākie «kunigaiši» no Smilšu ielas vien ir nervu sabrukuma līmeņa pieredze), ka vēlējās LM gadījumā maksimāli izvairīties no kaut nelielām izredzēm iekulties tiesvedībās ar fantastiskajiem metalurgiem. Tomēr valsts demonstrētā bezspēcība mudina secināt, ka valstij vismaz tuvākajos desmit gados no iesaistes uzņēmumos, biznesa projektos vispār ir jāturas lielgabala šāviena attālumā.
Visbeidzot - LM sāga brīnišķīgi demonstrēja lielas Latvijas sabiedrības daļas kreisumu. Respektīvi, pilnīgi privāta biznesa projekta gadījumā no valsts tika prasīta tūlītēja, visaptveroša iejaukšanās. Vēl vairāk - varējām izbaudīt apbrīnojamu versiju par ekonomiku XXI gadsimtā. Ja bankrotē kāds uzņēmums, pašmāju vēlētājs ir stingri pārliecināts, ka tieši valstij ir jāatrod darbu zaudējušajiem jauns iztikas avots.
Pēdējais piliens
Latvijā dzīvojošo neapmierinātība gandrīz ar visu, izņemot viņus pašus, ir jau pierasta fona dūkoņa. Zolitūdes traģēdija ienesa (vismaz uz laiku) kaut ko krietni nepatīkamāku - apdraudētības, baiļu sajūtu. Protams, mazliet dīvaini, ka tikai pēc traģēdijas vairākums no mums saprata, ko reāli nozīmē jau gadiem valdošais uzstādījums būvniecībā «ātrāk, lētāk!» jaunbūvju kvalitātei un drošībai vispār. Lieki teikt, ka ļoti svarīgi, kas notiks tālāk. Turklāt runa ir ne tikai tieši par Zolitūdes nelaimes iemesliem un vaininiekiem, bet par būvprojektiem kopumā - steidzīgi sāktās citu sabiedrisko ēku pārbaudes atklāja, ka runa ir par sistēmiskām kļūdām, kas - lai cik tas melni skan - nozīmē to, ka līdzīgs ārprāts var atkārtoties arī ēkās, kuras cēluši citi būvnieki, apsaimnieko citi uzņēmumi. Tāds pats jautājums par ēkām, kas vēl tikai top, - ja saglabājas «ne mana cūka, ne mana druva» attieksme nozarē, attieksme, ka galvenais, lai tieši man neko nevar «piešūt», mēs dzīvosim uz bumbas ar laika degli.
Lai kā arī būtu, teiciens par «pēdējo pilienu» šoreiz izrādījās ar reālu saturu - pusizjukušās koalīcijas ķildas pēdējos mēnešos savienojumā ar Zolitūdes traģēdiju izrādījās par daudz pat premjera Dombrovska flegmatiskumam. Valdības vadītājs demisionēja - ja ņem vērā, cik prognozējama, pat garlaicīga politiķa iespaidu premjers ir radījis, iespaidīgs lēmums no viņa puses. Turklāt tas atklāja līdz šim mazāk manāmus strāvojumus politiskajā virtuvē. Proti, atlika samērā populārajam premjeram izkāpt no laivas, lai tajā palikušie sāktu stīvēties - pat ne ierasti starp partijām, bet starp partijām un Valsts prezidentu. Ja abstrahējas no konkrētā cilvēka Andra Bērziņa pagātnes (jo to katrs var vērtēt atšķirīgi), pietiekami loģiska situācija: ja politiskās partijas netiek galā pašas ar savu iekšējo grupējumu ķildām, citi, neoficiāli varas grupējumi šo vājuma brīdi izmanto, acīmredzot jūtot, ka partijas ir tik nogurušas, ka nespēs pretoties. Ar šo intrigu - vai noteiktā sabiedrības daļā valdošās ilgas pēc saimnieka rezultēsies varas centru pārbīdē - Latvija sāk 2014. gadu.