Aiz kāda karoga stāv eiroparlamentāriete Sandra Kalniete un visi tie, kas apņēmušies izcīnīt Latvijai lielākus tiešmaksājumus nākamajā Eiropas naudas dalīšanas periodā, īsti tagad vairs nav skaidrs. Aiz Latvijas vai, piemēram, Zviedrijas, vai Dānijas?
Šaubas par to radījušas Dienas atklātās Latvijas zemnieku bažas, ka lielāku tiešmaksājumu labumi tiks zemju īpašniekiem, kas sen jau vairs nav nekādi latvieši, bet gan lielākoties ir no Baltijas jūras viņpuses. Kalniete jau pareizi norāda, ka maksājumi tiek zemju apsaimniekotājiem, t. i., arī nomniekiem, bet… Kā izrādās, zemju īpašnieki jau pirms lielajiem lēmumiem ir ieņēmuši «zemo startu», lai pie šīs, iespējams, treknās izdevības palielinātu zemes nomas cenas. Tas nozīmē, ka tik, cik nomnieks iegūs papildus, viņš arī atdos savas zemes kungam. Un atšķirībā no citiem ārvalstu uzņēmējiem, arī strādājošus laukos, kas Latviju attīsta un rada darbvietas, no šāda plika zemju saimnieka, kas saņemto naudu tūlīt pat var aizskaitīt uz savām mājām, Latvijas lauku attīstībā lielas jēgas nav. Turklāt papildu subsīdijas uzaudzēs zemes cenu, kas nostiprinās to varu, kam zeme jau ir, un mazinās iespējas to iegūt tiem, kam tās nav.
Iespējams, situācija nav tik lineāra un arī ne tik dramatiska, taču diemžēl šobrīd neviens nevar pierādīt arī pretējo. Valsts rīcībā, kā jau ierasti, nav nopietnu aplēšu, ko Latvijas tautsaimniecībai īsti dos palielinātie tiešmaksājumi, kā arī nav ne jausmas, cik, piemēram, no visiem lauksaimniecības uzņēmumiem šobrīd spiesti zemi nomāt no prastiem uzpircējiem.
Šo «zemes uzcenojuma» aspektu būtu svarīgi neaizmirst arī tajā brīdī, ja Latvijai tomēr pienāk aizkulisēs apspriestais izvēles mirklis - prasīt vairāk naudu tiešmaksājumiem vai kohēzijas politikai. Un te jāteic, ka par kohēzijas naudu uzbūvēto lauku ceļu neviens nekur nevar pārskaitīt.