Tieši tik daudz cilvēku no Latvijas, pēc portālu draugiem.lv un neogeo.lv aprēķiniem, 2011. gada sākumā strādā, studē un dzīvo ārpus mūsu valsts - ap 210 000. Citi speciālisti norāda -ņemot vērā pēdējās tautas skaitīšanas provizoriskos rādītājus, var noprast, ka kopumā pēdējos gados Latviju pametuši vairāk par 300 000.
Ja varētu, atnāktu kājām
Lielākā daļa aizbraukušo pēdējās desmitgades laikā izceļojuši darba un studiju meklējumos, arī ģimenes apstākļu dēļ. Diena vēlējās noskaidrot, kam jānotiek Latvijā, lai emigrējušajiem latviešiem rastos interese atgriezties. Drošība par rītdienu, stabilitāte un paredzamība vismaz tuvākajā nākotnē, sociālās garantijas, pieejama veselības aprūpe, attieksme, kas liecina, ka mēs un mūsu bērni Latvijai ir vajadzīgi, un tāds atalgojums, lai, strādājot tikai vienā, nevis trijās darbavietās, var nopelnīt ikmēneša obligātajiem maksājumiem un iztikai, atbild Dienas uzrunātie tautieši Īrijā, Anglijā, Skandināvijas valstīs, kur mūsējo ir visvairāk.
«Algas, algas un vēlreiz algas, jo nevaram izdzīvot Latvijā,» par iemeslu, kas mudinātu viņu atgriezties, raksta Inga, kura, ieguvusi bakalaura grādu uzņēmējdarbībā un projektu vadībā, atstāja darbu pastā un devās projām. «Lidostā raudājām visi -es, māte, tēvs, dēls un bērna tēvs, kas palika mājās. Vai tu domā, ka es ar prieku braucu projām? Bija un joprojām ir sāpīgi, bet citādi nevarējām izdzīvot,» stāsta jaunā sieviete, kas tagad Īrijā lasa šampinjonus. Smags un veselībai kaitīgs darbs 12-15 stundu dienā, par kuru gan Inga saņem tik, cik pietiek pašai un paliek, ko aizsūtīt ģimenei. Inga izrēķinājusi, ka bez kredīta mazpilsētā iztiktu pat ar 250 latiem mēnesī, ko saņemtu uz rokas, bet, lai samaksātu kredītu, vajadzētu 350 latu, ja darbs Rīgā - vismaz 500. «Tajā brīdī nevarēju atrast darbu, kur varētu saņemt tādu naudu,» stāsta Inga un norāda arī uz Īrijas sakārtoto sociālās apdrošināšanas un palīdzības sistēmu, krietni zemākajām apģērba un sadzīves preču cenām, kā arī to, cik lielā cieņā tur esot ģimenes ar bērniem.
Arī Maritu uz Īriju aizdzinis kredīts, lai gan viņa ir augstas klases ātrās palīdzības feldšere un psiholoģijas maģistre, strādājot trijos darbos, nevarēja savilkt galus kopā. «Mīlu Latviju un gribu mājās. Bet nevaru tur nomaksāt kredītu. Šeit dzīvoklis normālā cenā. Arī pārtika lēta. Bērni te. Tuvākā laikā atpakaļ nav iespējas braukt,» stāsta Marita, kura strādā veco ļaužu pansionātā. «Lai atgrieztos, jābūt normālai algai, normāliem komunālajiem maksājumiem. Arī pārtikas cenas Latvijas veikalos ir no pieczvaigžņu restorāna,» pārliecināta sieviete. Viņa atzīst, ka visi, kas ir tur, ļoti grib mājās, un kopējos svētkos visiem acīs asaras un nostaļģija. «Ja man nebūtu kredīta, basām kājām aizietu uz Latviju,» saka Marita.
Nav tikai negatīva parādība
Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks sadarbībai ar latviešiem ārzemēs Rolands Lappuķe emigrējušos tautiešus iedala vismaz divās daļās - vieni ir tie, kas ierobežotā tirgus un ekonomiskās brīvības dēļ nespēj Latvijā pilnībā izpausties un īstenot savas ieceres uzņēmējdarbībā, tāpēc meklē plašākus tirgus un lielāku brīvību citās valstīs. Šai grupai pieder arī pētnieki, arhitekti, ārsti. Otri ir tie, kuri aizbraukuši, lai sapelnītu naudu ģimenes uzturēšanai un paņemto kredītu atmaksai, tādu starp aizbraucējiem ir lielākais vairākums. Lappuķe domā, ka tieši šo cilvēku sirdī varētu būt lielāks aizvainojums par notiekošo Latvijā, taču viņš pieļauj, ka arī tur daudzi nejūtas īpaši laimīgi.
Lappuķe gan neiesaka uz latviešu aizbraukšanu raudzīties tikai kā uz negatīvu parādību. «Šodienas pasaule ir globalizēta, un cilvēku kustība ir dabiska parādība. Tam arī vajadzīga liela drosme un uzņēmība, un tajā ziņā cepuri nost to cilvēku priekšā, kuri, saskaroties ar grūtībām, nevis nolaiž rokas, bet meklē risinājumu, kaut aizbraucot strādāt uz ārzemēm,» saka Lappuķe, kurš pats izdzīvojis šo aizbraukšanu, pieņemot lēmumu pamest valsti, kas bija kļuvusi par viņa mājām, un devās pasaulē vispirms uz Austrāliju, tad uz Vāciju, pirms atgriezās savā senču dzimtenē, kur viss bija jāsāk no nulles. «Grūti ir aizbraukt, un varbūt tikpat grūti ir atgriezties, lai atkal visu sāktu no sākuma,» saka Lappuķe, nosodīdams tos, kuri uz aizbraucējiem raugās kā valsts nodevējiem, kas izvēlējušies vieglāko ceļu.
Jo ilgāk, jo grūtāk
Jautāts, kam Latvijā jānotiek, lai emigrējušie latvieši būtu ieinteresēti atgriezties, Lappuķe iezīmē trīs lietas. Ekonomiskās brīvības veicināšana, kas šobrīd pasaules vērtējumā nokritusies uz 60. vietu. Tā ir ražošanas attīstība, radot jaunas darbvietas, un valdības politika, kas veicinātu šos procesus, kā arī investīciju piesaiste. Un trešais ne mazāk svarīgais aspekts ir attieksmes maiņa un pašapziņas celšana.
«Dabūt tautiešus atpakaļ ir būtiski no tautsaimniecības, demogrāfijas un arī pašapziņas viedokļa. Arī, ja tikai kādi 10% būs gatavi pārcelties atpakaļ, par to būs jāpriecājas,» prāto Lappuķe.
Viņa prognozēm piekrīt uzņēmējs Ivars Raciņš, biedrības JCI Latvia nacionālais prezidents 2011. gadā: «Daudz kas atkarīgs no procesiem valstiskā līmenī - jo ātrāk uzlabosies dzīves un uzņēmējdarbības vide, jo ātrāk sāksies apzināta komunikācija ar izbraucējiem, jo lielāka daļa varētu atgriezties. Esmu dzirdējis, ka pat valsts līmenī izbraucēji tiek uzskatīti par nodevējiem, un daudzi izbraukušie ir aizvainoti, nevēlas nekādu saikni ar šo valsti. Mūsuprāt, nav pieņemama šāda viedokļa kultivēšana un jāveic pasākumi, kas veicinātu abu pušu sadarbību,» norāda Raciņš. Viņaprāt, latviešiem nav raksturīgs kosmopolītisms un daudziem tomēr grūti iesakņoties svešā vietā. Taču, ja cilvēkiem ir darbs, bērni aug un apgūst citas valsts valodu kā savu, sāk skolas gaitas, iegādātas dzīvesvietas, arvien mazāka iespēja, ka tie cilvēki atkal būs gatavi kardināli mainīt savu dzīvi, lai atgrieztos.