Meitenīte dzīvo Rīgā, mācās Rīgas Franču licejā, bet viņas laimes zeme ir Smiltene. Tur dzīvo ome ar opi, tur atbraucot pirmais Alisi sagaida resgalis Dingo - Bernes ganu suņa un labradora jauktenis - un omes pieci kaķi. Alise sasveicinās un steidz apraudzīt arī trušus un vistu saimi ar gaili. Katram Alise atrod īpašos mīļvārdiņus, un meitenītes rociņas prot ikvienu noglāstīt tā, ka pat kauslīgais gailis kļūst rāms kā tikko dzimis jēriņš. Alise savā sirsniņā ir īsts dabasbērns.
Zibsnīte atgriezīsies
Ciemojos Alises un viņas vecāku Evas un Raita miniatūrajā dzīvoklītī. Sarunā klātesoši ir arī jūras cūciņa un pirms trim gadiem Ziemassvētkos meitenei uzdāvinātais dzeltenausu bruņurupucis Brunis. Alise ļoti gribētu sunīti, bet viņa saprot lielo atbildību: «Mēs visi trīs esam ļoti aizņemti. Tētis ar mammīti darbos, man skola, mūzikas skola, dziedāšana, meiteņu koris. Sunītis būtu visu dienu viens mājās un ļoti skumtu. Esam vienojušies - suns un kaķi mums ir laukos, Rīgā nemocīsim!» Alisei ir liela cilvēka valoda: «Būšu ļoti atklāta - reizēm man apnīk, jo būris jākopj, granulas jāmaina, barība jādod, akvārijs jātīra. Tas viss prasa rūpes, bet tad padomāju - ja es būtu Balerīnas vietā un man kāds paskrietu garām tikai reizi nedēļā - čau!, neviens neapmīļotu un neparunātu ar mani, es taču nebūtu laimīga! Un kāpēc vispār viņus paņēmu, jo kādreiz mīluļi nomirs un būs lielas bēdas! Taču, kad paskatos viņiem acīs un redzu tajās pateicību par rūpēm, man ir liels gandarījums!»
Alise zina, kas ir bēdas - pirms pusgada nomira viņas mīļā jūrascūciņa Zibsnīte. Šo vārdiņu Alise deva cūciņai tāpēc, ka tai uz muguriņas bija tāda kā balta zibens šautra: «Viņa man bija īpaša, dzīvoja pie mums kā paradīzē, bija paklausīga un mīļa.» Zibsnīte saslima un nomira. Viņa apglabāta Smiltenē upes malā zem egles. Alise, laukos būdama, bieži dodas apraudzīt draudzenītes kapiņu. Meitenīte savā prātā spriež: «Zaudēt ir sāpīgi, bet mamma saka - kad dzīvnieciņi nomirst, viņi pārdzimst par kaut ko citu. Es sirsniņā ticu, ka Zibsnīte pārdzims kādā citā dzīvnieciņā un es viņu nopirkšu vai kā citādi dabūšu, nu, kaut vai tikai satikšu un zināšu, ka viņa ir laimīga.»
Vardulēns uz ceļa
Alises rūpju lokā nonākušie ir gluži kā šajā dzīvē izredzētie. Laukos meitenīte māca mazajiem cālīšiem kāpt laktiņā, jo «viņiem taču neviens to nav mācījis». Viņa pārdzīvo, ka pagājušajā vasarā knišļi, ko Smiltenes pusē sauc arī par miģelēm, sadzēluši trušu bērnus, pat puse nav izdzīvojusi. Alise saka: «Visiem, kas audzē trušus, es iesaku padomāt par kārtīgiem sietiem. Saproti, miģeles salien būrī, sakož mazos trusēnus, viņiem aizpampst ģīmīši, un pagalam viņi ir. Lielie truši ir sapotēti, bet mazuļus vēl nevar potēt.» Mīlēt dzīvo radību un rūpēties par to Alisei māca vecāki. Katrā dzīvniekā meitene redz labo: «Mums laukos ir pieci kaķi - Pūcīte, Cukuriņš, Prince, Brašulis un Murītis. Pie mums piedzimuši tikai Cukuriņš un Brašulis, pārējie pieklīduši, izglābti, atrasti.» Sniegbaltais Cukuriņš sākumā guldīts leļļu ratos, mācīts gulēt uz spilvena, bet galu galā pats atradis sev vietu piknika grozā! «Brašuli neviens nevar paijāt - tūlīt roka būs pušu, viņš ļaujas tikai man. Murītis ir dikti bailīgs, bet Princīte ir mans bērns, par viņu es rūpējos no mazām dienām.»
Alisei ļoti patīk laukos, viņa gaidīt gaida katru braucienu uz Smilteni: «Mums bija Džipo, skaists, paklausīgs un labs suns, viņš traģiski gāja bojā. Taču dzīvnieciņiem ir dvēselīte un īpašas acis. Katram tās ir citādas, un tieši pēc acīm es pazīšu savu Džipo, kad viņš atkal atgriezīsies uz zemes. Sirsniņa man noteikti pateiks priekšā, ka tas ir Džipucītis. Dingo arī ir ļoti mīļš, bet omei nebija laika viņu vest skolā. Tāpēc Dingo ir hiperaktīvs un nedaudz neaudzināts. Atšķirībā no Džipo ar Dingo bez saites uz mežu iet nevar, viņš aiz mīlestības visus gāž zemē, un cilvēki var nobīties.»
Alises sirdī atrod vietu mājdzīvnieki, bet savs stūrītis tajā ir arī citai dzīvajai radībai: «Mani mīļākie dzīvnieki ir krupji un vardes, un tie lielie odi ar garām kājām. Reiz redzēju, ka pāri ceļam pārlēkusi varžu mamma ar diviem maziem vardulēniem, bet trīs palikuši šajā ceļa malā, kārpās un netiek uz priekšu. Es viņus salasīju rokās un pārnesu pāri. Visi atkal laimīgi bija kopā. Citā vakarā es no zāles izcēlu aukstu, slapju vardīti - kā tādu var atstāt ārā? Bet mamma teica, ka vardītei noteikti ir ģimene un bērniņi, kas gaida mājās. Lai vardīte iet pa savu taciņu! Es viņu palaidu, jo iedomājos, cik bēdīgi būtu, ja mana mamma neatgrieztos mājās!»
Meitene sapņo, ka lielajā dzīvē viņa varbūt strādās bankā, jo Alisei ļoti patīk matemātika, un viņai piederēs dzīvnieku klīnika vai patversme, vai mīluļu viesnīca, bet tagad Alise dodas savā brīnumainajā vasarā.