Procesi sākās
Es biju viens no tiem, kas rosināja zinātnieku sabiedrību piedalīties rakstnieku aizsāktajos procesos. Taisni tajā laikā Viktors Avotiņš bija sasaucis Preses namā tādu konferenci, kurā bija uzstādījums organizēt Tautas fronti. Aicinājumu parakstīja Avotiņš, Vladimirs Bogdanovs, Dzintra Krievāne, Ilmārs Latkovskis, Aleksandrs Maļcevs, Modris Plāte, Juris Rubenis, Jānis Rukšāns, Artūrs Snips, Valdis Turins, Vidiņš, Žukovskis, Īvāns… To publicēja puslegālais žurnāls Auseklis.
Maskavā notika 19. Vissavienības partijas konference. Nebija pilnīgi skaidrs, kura grupa uzvarēs - Gorbačova vai Ļigačova. Sākumā, protams, to Tautas fronti negribēja. Konference beidzās 30. jūnijā vai 1. jūlijā. Viss svārstījās. Pugo jau bija tā kā tajā momentā drīzāk nostājies Petera pozīcijā. Es domāju, ka lēmumu, ka jāorganizē Tautas fronte, pieņēma Pugo. Bet - pēc Avotiņa! Viņš, protams, par to bija informēts.
27. jūnijs
Negaidīti zvanīja Rūta Skudra no Zinātņu akadēmijas partijas komitejas, paslavēja manu uzstāšanos Salaspilī. Vai tā tikšot kaut kur nopublicēta? Un viņa lūdza mani aiziet uz Arodbiedrību kultūras namu - Mazo ģildi, kur jau pēc pāris stundām būšot Rīgas izpildkomitejas organizēta saruna ar darba kolektīvu pārstāvjiem. Sacīju - ja tā domāta Rakstnieku savienības rezolūcijas nopulgāšanai, tad tur nepiedalīšos. Nē, viņa teica, tā vis nebūšot, gluži otrādi.
Sanāksmīte notika telpā pa kreisi no ieejas, sasaukta lielā steigā. Strādnieki sanāca tieši no darbavietām - cilvēki 25. Vadīja Jaunatnes komitejas priekšsēdētājs Māris Baidekalns. Priekšlikumus izsacīja Gerčikovs, Dzintara ģenerāldirektors, Rīgas Darba kolektīvu padomju apvienotās komitejas priekšsēdētājs. No pazīstamiem klāt bija profesors Knēts, profesore Blinkena, doktors Runds no Stradiņa slimnīcas, strādnieki no Popova (radiorūpnīca - red.), Alfas, pārstāvji no Dārziņa mūzikas skolas, Pārdaugavas draugu biedrības, Latvijas kristīgās jaunatnes. Nebija neviena žurnālista vai rakstnieka.
Runājām mēs ar Knētu un Blinkenu. Sacījām, ka varam piedalīties iniciatīvas grupā tikai tad, ja tur ir arī radošo savienību pārstāvji un žurnālisti, lai šo apvienību, apvienoto fronti, neveido kā konservatīvo spēku konsolidācijas apvienību. Tādā gadījumā es kategoriski atsacītos no līdzdalības.
Nosaucām gan Peteru, gan Avotiņu un Īvānu, gan Ojāru Rubeni un Inkēnu kā iespējamus šīs apvienības organizatorus. Minēju arī, kas varētu būt galvenie virzošie spēki. Tur varētu būt darba kolektīvu, kooperatoru sanāksmes, radošās savienības, jaunatnes un sieviešu organizācijas, zinātnieki, augstskolu darbinieki, Kultūras fonds, Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība, neformāļi, ieskaitot arī Helsinki 86 grupu un reliģiskas organizācijas. Vajag panākt visu šo spēku starpā kompromisu, konsolidāciju, bet uz progresīvas, principiālas bāzes, kāda, piemēram, varētu būt radošo savienību rezolūcija, pieskaņojot to varbūt arī dažādu citu tautību un slāņu interesēm.
Runds vaicāja, vai tā nebūšot jauna birokrātiska organizācija un vai kompartija arī tajā būšot pārstāvēta. Partiju domāts pārstāvēt ar tās biedru starpniecību, kas darbojas citās organizācijās. Pēdīgi ievēlēja tādu kā iniciatīvas grupu piecu cilvēku sastāvā - Gerčikovu, Baidekalnu, Cīruli no Padomju Jaunatnes un mani, kaut arī ļoti spirinājos pretim, un vēl kādu pārstāvi no Rakstnieku savienības. Šī vieta tai brīdī palika vakanta, bet bija domāta varbūt Māra Zālīte vai Marina Kosteņecka. Mums tad būtu jāveido priekšlikumi, kā veidot šo «fronti» vai apvienību, kas tajā ietilptu, un tamlīdzīgi.
Sacīja arī, ka vajadzētu studēt igauņu, lietuviešu, varbūt pat ungāru pieredzi, aizbraucot tur. Visaktīvākais bija Gerčikovs, šķiet, (..) šiverīgs cilvēks arī. Bet laikam jau tās lietas formāli vairāk uzņemsies Māris Baidekalns un viņa jaunatnes organizācijas.
Nesapratu sākumā, kādēļ viss tādā steigā - pa galvu, pa kaklu. Tikai vēlāk uzzināju, ka impulss nācis no 22. jūnija mītiņa Preses namā, kur bija protests pret CK rezolūciju pret radošajām savienībām, kamēr mēs sēdējām Salaspilī. Tur Viktors Avotiņš, arī Dainis Īvāns, Snips un citi ierosināja dibināt Tautas fronti. Esot arī pieaicinājuši neformāļus un pat Juri Vidiņu. Tas laikam visus tā nobiedējis augšās, ka sākuši pa galvu, pa kaklu organizēt kaut ko alternatīvu.
Nojautu jau to pa daļai un tādēļ arī runāju diezgan asi, varbūt pat izjaucot mēģinājumu visu to lietu viennozīmīgi nodot «darba kolektīvu» rokās. Nolēma dot avīzē tādus ziņojumus par šīs Tautas frontes organizēšanas nepieciešamību un lūgt priekšlikumus, lai tas viss nāktu no apakšas, nevis no augšas, un lai neizskatītos kā jauna birokrātiska organizācija.
Nemaz nedomāju, ka iesaistīšos (pareizāk sakot - tikšu iesaistīts) arī šajā lietā. Nu jāmanās ar godu ārā tikt, kaut arī īsti nezinu, vai izdosies. Mani draugi akadēmiķi Lipmā un Palms Igaunijā arī pilnīgi iesaistījušies šajā padarīšanā.
1. jūlijs
Pugo atgriezies no tās konferences Maskavā. Samērā labu runu sacīja mūsu Pugo, bet Peteram, kā jau sagaidāms, vārdu vispār nedeva. Bezprecedenta moments, kad Komi sekretārs nosauca Gromiko, Solomenceva, Arbatova, Afanasjeva vārdus, kuriem būtu jāiet pensijā. Tas Afanasjevs - tas bija Pravdas redaktors. Vispār tādas konferences līdz šim nebija bijis, taču radās iespaids, ka pārsvarā tur tomēr ir partijas konservatīvais spārns, turklāt diezgan lielā pārākumā, kuram tagad pašam sev ir jāapgraiza vara un privilēģijas, ko tas dara, saprotams, negribīgi.
Pugo no Maskavas atgriezās ar atļauju. Sestdienā tika atkal sasaukts LKP CK plēnums. Pavisam citādā garā. Tur pieņēma rezolūciju atļaut publicēt rakstus par sarkanbaltsarkano karogu.
4. jūlijs
Zvanīja Viktors Avotiņš, aicinādams trešdienas vakarā runāt neformāļu un interesentu sanāksmē par Tautas frontes jeb Latvijas pārbūves kustības dibināšanas problēmām. Gribot negribot esmu šajā lietā ierauts, iesaistīts ne cerējis, ne gribējis, bet nu esmu iniciatīvas grupā. Veselība neturēs, un zinātniskie darbi stāvēs. Nezinu, kā nu ar godu tikt ārā no šīs lietas.
(Bet esmu iniciatīvas grupas sanāksmē par Tautas frontes dibināšanu piedalījies. Tā notika Kinodarbinieku namā Mārstaļu un Kungu ielas stūrī.)
Mūsu sastādīto - mūsu! - aicinājumu jau pārraidīja Brīvā Eiropa, bet pagaidām vēl tas nebija nopublicēts presē. Pa starpam atkal caurrāvums par sarkanbaltsarkano karogu - ceturtdienā publicēja manu rakstu Cīņā, pēc tam Sovetskaja molodjož. Arī Latkovska rakstu Padomju Jaunatnē un Pelkava rakstu Sovetskaja Latvija. Tam līdzās inspirētais vecā strēlnieka Smilgas pretraksts.
Iegansts publicēšanai bija Viļņas studentu svētki Gaudeamus X, kur bija četri sarkanbaltsarkanie karogi (..). Tad jaunieši no Vides aizsardzības kluba vāca parakstus karoga reabilitācijai. Iesniegta petīcija no Viļņas ar 1300 parakstiem par karoga atjaunošanu. Vaicāja - kā lai rakstot - latviešu nacionālās krāsas vai etniskās krāsas? Sacīju, ka labāk būtu - Latvijas vēsturiskās krāsas vai Latvijas kultūrvēsturiskās krāsas (..).
14. jūlijs
Sovetskaja molodjož publicē iniciatīvas grupas aicinājumu, to pašu, kas piedzima Kinematogrāfistu nama zālē, tikai no 11 iniciatīvas grupas aicinājuma parakstā minēti astoņi - Pēteris Blūms, Vladimirs Bogdanovs, Juris Dimiters, Arnolds Klotiņš, Marina Kosteņecka, Dina Kuple, Jānis Rukšāns, Jānis Freimanis. Teksts ir manis rediģēts, bet parakstīt pats negribēju, lai netiktu iesaistīts tajā lietā, jo neturu veselības dēļ. Bet nav minēti Viktors Avotiņš, Valdis Turins un mācītājs Juris Rubenis.
Tas nu ir pats pirmais publiskais aicinājums, visa tā padarīšana pagaidām ir tāda nedroša. Grib organizēt no augšas, nesaņem piekrišanu, bet no apakšas tie organizētāji nav īstie.
Pēc iniciatīvas grupas pirmās neveiksmīgās sarunas ar LPSR Augstākās padomes sekretāri Valentīnu Klibiķi 1. jūlijā visu jūliju bija klusums, kamēr Peteru nepierunāja uzņemties vadību. Bija viena tāda maza sanāksmīte, kur es arī ar Elitu Veidemani iepazinos. Tas bija Matīsa, Miera un Brīvības ielas stūrī, 4. stāvā kaut kādā istabiņā. Es tur Jāni Freimani iesaistīju. Mēs strādājām kopā Organiskās sintēzes institūtā.
Klātbūtne
Pats pēc tam tā kā drusku no visām tām lietām atgāju. Vēl jau, protams, bija tā lielā runa 7. oktobra mītiņā Mežaparkā. Tautas frontes 1. kongresā es piedalījos kā viesis. Toreiz skaitījos Staļinisma ļaundarību apzināšanas komisijas priekšsēdētājs, vēlāk šo lietu pārņēma Anda Līce un izdeva Via Dolorosa. Bet pie Tautas frontes pašiem pirmsākumiem man ir iznācis stāvēt, par to daļēji te stāstu.