Pastāsti, kā pievērsies orientēšanās sportam!
Mans tētis savulaik bija profesionāls biatlonists un vienlaikus arī mans sporta skolotājs Alūksnes sporta skolā. Un tā nu es tiku darījis visu pēc kārtas. (Smejas.) Tie, kas spēlēja basketbolu, tie arī slēpoja. Īsumā - jebkurš sportists darīja visu. Spēlēju basketbolu, bet vidusskolā sportu mazliet aizbīdīju otrajā plānā. Un tad 17 gadu vecumā Rīgas čempionātā orientēšanās sportā tīri labi nostartēju, lai gan nebiju tam speciāli gatavojies. Vecāki regulāri brauca uz orientēšanās sacensībām. Es viņiem devos līdzi prieka pēc. Sākumā mani tas viss nepaķēra. Bet tad ieguvu tur otro vietu jauniešu čempionātā, un radās doma, ka varbūt jāmēģina patrenēties, jo tieši tajā laikā sāka veidot Latvijas izlases. Un tur bija normāli čomi. (Smejas.)
Un kā nonāci līdz tam, ka 2012. gada janvārī kļuvi par profesionāli, kurš nodarbojas tikai ar orientēšanos?
Pēc vidusskolas studēju RTU, vēlāk arī strādāju ļoti labā darbā - Siemens Health Care, bet nepameta sajūta, ka es daru ne to, ko gribētos. Liels pluss bija tas, ka es konkrēti zināju, ko tieši vēlētos darīt. Tad atlika vienkārši iet un darīt.
Kā vislabāk izskaidrot vienkāršam lasītājam, kas ir orientēšanās?
Klasiskā orientēšanās norit šādi: sportistiem ir iedota distance, kas atzīmēta kartē, ir noteikts skaits kontrolpunktu, kuri jāapmeklē pareizā secībā. Ir gan vēl orientēšanās sporta paveidi, arī rogainings un citi. Man pašam patīk orientēšanos salīdzināt ar tādu elitāru realitātes šovu. Esmu dzirdējis stereotipus, ka cilvēki teic - nu, tu jau tur visu zini, tu jau tur brauc trenēties. Tā tas nav un nenotiek, neviens no sportistiem netiek laists pasaules čempionāta norises vietā gadiem ilgi. Mēs nezinām, kas mūs distancē sagaida. Varam tikai mēģināt to uzminēt, izvēloties treniņus. Kad pirms starta saņemam kartes, mēs visi tās redzam pirmo reizi.
Man likās mazliet jocīgi, ka kontrolpunktiem ir noteikta distance, lai gan attālums starp tiem var būt ļoti atšķirīgs.
Protams, tā ir gaisa līnija. Ja paskatītos top 30 skrējēju veikto distanci, tā būtu ļoti līdzīga. Protams, ja paskatāmies, kādu distanci Somijā veica Ķīnas sportisti, viņiem tā, iespējams, bija divreiz garāka. (Smejas.) Bet tas ir tikai tāpēc, ka kļūdās.
Ja garās distances fināls bija 19,8 kilometri, tad patiesībā noskrēji daudz vairāk?!
Jā, diemžēl neesmu paskatījies, cik tieši, bet pieļauju, ka kādus 23 kilometrus. 25 laikam nebūs. Šoreiz apvidus bija ļoti skrienams, nebija vajadzības izvēlēties ekstrēmus ceļus. Bija jāvairās tikai no purviem. Pasaules čempionātā Francijā fināla distance bija tikai 13 kilometru, bet tas apvidus bija tik skarbs, ka vīri tik un tā cīnījās tuvu divām stundām. Uzvarētājam toreiz bija laiks stunda un 46 minūtes, bet noteikumos rakstīts, ka distancei jābūt ieplānotai tā, lai to būtu iespējams veikt stundā un 35 minūtēs. Tā tas ir vienmēr. Vidējai distancei jābūt no 35 līdz 37 minūtēm.
Šoreiz garā distance arī bija garāka nekā paredzēts!
Jā, tā bija, skrējām ilgāk. Par to viņi, protams, pēc tam dabūja dzirdēt pārmetumus. Tas ir mīnuss organizētājiem. Varbūt neizklausās dramatiski - skriet piecas minūtes ilgāk, bet, kad jau esi paskrējis pusotru stundu uz spēku izsīkuma robežas, tās piecas minūtes ir ļoti daudz.
Diez kā būtu, ja orientēšanās sportā piedalītos kenijiešu skrējēji?
Šogad es viņus nemanīju, bet pagājušajā gadā viens bija. Viņam bijis izcils personīgais rekords maratona distancē: divas stundas un 11 minūšu, ja mani atmiņa neviļ. Skrējējs bija labs, bet ar tehnisko izpildījumu bija, kā bija. Cik es viņu redzēju distancē, viņš devās vai nu man pretī, vai stāvēja uz vietas. Bet kaut kāda aktivitāte Āfrikas vidienē ir - tagad tur piedāvāts aizvadīt pasaules ranga sacensības. Bet, manuprāt, paies ļoti ilgs laiks, kamēr viņi sāks cīnīties par augstām vietām.
Vadošās valstis ir Skandināvijā?
Jā. Arī Francija, Krievija un Šveice pieskaitāma pasaules elites valstīm. Sprinta distancēs labi rezultāti bijuši Austrālijai un Jaunzēlandei, bet tagad iesaistās aizvien vairāk valstu pārstāvji.
Kas ir tehniskais izpildījums orientēšanās sportā?
Darbības ar karti un zināšanas, kurp jādodas. Galvenais, lai kļūdu būtu mazāk.
Cik ilgā laikā jāspēj pieņemt lēmumu - kur būs ātrākais ceļš?
Nekavējoties. Garajā distancē neapstājos ne reizes. Vienreiz skriešanas tempu samazināju uz tipināšanu, un pēc piecām, desmit sekundēm sapratu, ko izvēlēšos. Taču situācijas lasīšana ar to nebeidzas. Citreiz ir tā, ka es vēl neredzu kontrolpunktu, bet redzu objektu. Piemēram, redzu akmeni un paredzu, ka aiz tā būs kontrolpunkts. Visu laiku jāpēta daba, arī tas posms, kas ir jau pēc kontrolpunkta. Visvairāk uz priekšu jāpēta sprintā. Tur gandrīz nekad neeksistē taisnākais ceļš, ir pilns ar tā sauktajiem trikiem. Piemēram, divus punktus var šķirt tikai 100 metru, bet, lai nonāktu otrā, ir jāpārvar šķēršļi ar daudz garāku distanci.
Kāds tev bija vidējais skriešanas ātrums garajā distancē tagad?
Neesmu paskatījies. Nu, var parēķināt. Pa gaisa līniju gandrīz 20 kilometru, un es skrēju stundu un 41 minūti. Ja mēs pieņemam, ka reāli tie bija 23 kilometri… Cik tas ir? Kaut kas starp trīsarpus un četrām minūtēm uz kilometru. Bet tas ir mežs! Bet tas ir ļoti mainīgi. Šo jautājumu vienmēr uzdod, bet ātrums ļoti atšķiras dažādos apvidos. Piemēram, Francijā labi, ja varēja septiņās minūtēs veikt kilometru, jo visu laiku klintis, akmeņi… Reizēm pat nebija, kur skriet. Visu laiku bija lēkšana augšup, lejup.
Cik sen jau pārstāvi Somijas klubu?
Kopš 2005. gada. Tieši šajā klubā jau pirms manis skrēja daudz latviešu, tur seni kontakti.
Kāda ir klubu sistēma?
Līdzīgi kā citos sporta veidos - ir konkrētas sacensības, kuros klubi ir ieinteresēti. Orientēšanās sportā tās ir divas svarīgas stafetes: vienas Zviedrijā, otras Somijā. Visiem klubiem tās ir svarīgākās sacensības. Tas ir kā pasaules čempionāts klubiem. Stafetes sacensības ir īpašas ar to, ka ir ļoti masveidīgs pasākums. Par uzvaru cīnās komandu 20. Zviedrijā ir 10 posmu stafete, kas sākas vēlu vakarā, notiek visu nakti un finišs ir no rīta. Somijā ir septiņi posmi. Toties tur startē ap 1600 komandu un ir kopīgs starts - baigais skats!
Ko klubi dod pretī?
Finansiālu prēmiju plus iespēju trenēties, kad vien gribu. Klubā ir menedžeri, kas visu sakārto, un pašam ne par ko nav jādomā.
Maksā ikmēneša maksu vai par izcīnīto vietu?
Ir konkrēta naudas summa visam gadam, ko varu iztērēt pēc saviem ieskatiem. Tā nav liela nauda, dzīvot par to visu gadu nevar. Es varu atļauties nenodarboties ne ar ko citu, pateicoties maniem sponsoriem tepat Latvijā.
Kāda ir tava kluba vieta pasaules rangā?
Mēs neesam starp top 10 gandrīz nekad, bet ir izdevies abās stafetēs iegūt otrās vietas. Pēdējā laikā gan mēs uz papīra esam spēcīga komanda, bet neuzrādām labus rezultātus. Jādomā, kā to mainīt. Par uzvaru gan diez vai varam cīnīties. Ir divi trīs klubi, kas ir soli priekšā.
Vai šīm svarīgajām klubu sacensībām gatavojies īpaši?
Godīgi sakot, nekad neesmu bijis uz tām labākajā gatavībā. Klubs labi apzinās, ka man svarīgākās sacensības ir pasaules čempionāts.
Vai klubi arī maksā viens otram par labāko sportistu pāriešanu?
Nav dzirdēts. Kluba maiņa gan notiek, ja sportistam beidzas līgums vai viņš saņem kādu labāku piedāvājumu.
Tev pašam nav ambīciju pāriet uz top klubu?
It kā ne, lai gan esmu par to domājis. Šis klubs izceļas ar labu kolektīvu. Tāpēc es labāk palieku tepat un cenšos varbūt kādreiz gūt uzvaru, nevis pārceļos uz klubu, kur katrs izdara savu darbu un uzreiz dodas katrs uz savu pusi. Labāk gaidu te un nekad nesagaidu, nevis dodos uz klubu, ar kuru var uzvarēt, bet nevar gūt no tā gandarījumu.
Ir aptuveni skaidrs, kā trenēt izturību. Kā trenēt orientēšanās prasmes?
Es no elites sportistiem atšķiros ar to, ka pārsvarā trenējos skrienot. Gandrīz 80%. Pārējie daudz vairāk laika pavada ar karti mežā. Man tas īsti neder. Es peldu. Tehniskajam izpildījumam ir dažādi uzdevumi. Piemēram, ir treniņi, kad novāc visu lieko informāciju - kartē redz tikai kalnus, ne ceļus, ne akmeņus. Un tad trenē savu prasmi izprast karti trīsdimensionāli. Tagad jau arī tendences mainās. Savulaik bija tāds francūzis, kurš perfekti mācēja lasīt karti - zibenīgi atpazina tajā katru akmentiņu. Ar laiku viņš saprata, ka tas nav ātrākais risinājums - koncentrēties uz visu. Noteikti ir jābūt vēl kādām idejām, kas palīdz pilnīgot tehnisko izpildījumu, un es pats par to esmu ļoti daudz domājis. Viens no veidiem - trenēt fotogrāfisko atmiņu, lai nav jāskatās kartē entās reizes. Bet tas ir riskanti. Pats esmu nonācis pie atziņas, ka vienmēr ir jātur galva augšā. Kad ir grūti, galva tiek nodurta. Bet orientēšanās sportā to nedrīkst pieļaut.
Kāds ir orientierista aprīkojums?
Karte, kas nebaidās mitruma, kompass, elektroniskā atzīmēšanās sistēma un tā dēvētās leģendas jeb apraksti par objektiem. Kartē var būt ievilkts aplītis, kurā ir vairāki objekti. Tāpēc nepieciešamas papildu norādes par to, kas ir kur. Tās ir rakstītas ar simboliem, ne burtiem, jo lasīt, skrienot lielā ātrumā, ir grūti. Vēl ir orientierista sporta tērps. Apģērbs parasti ir no neilona. Galvenais, lai ir maksimāli viegls un neuzsūc mitrumu. Kādreiz bija arī kas līdzīgs kājsargiem, tagad ir garās zeķes ar stilba aizsargu. Un, protams, apavi - tie ir svarīgi. Viss attīstās. Ar 20 gadu vecu kompasu skrienot, nevarēja neko redzēt - tas griezās pa riņķi. Tagad, pat maksimālā ātrumā skrienot, deviācija nav lielāka par grādu.