Šī lieta kopš pirmssākumiem atšķiras no citām krimināllietām vairākos aspektos. Pirmkārt, Rīgas domes (RD) lieta (vismaz t. s. Rusova ielas epizode) ir tikai daļa no viena kopēja, ilggadēja procesa pret Ināru Vilkasti un viņas vīru Vladimiru Vaškeviču. I. Vilkaste vienmēr paudusi, ka gan RD lieta, gan krimināllietas pret viņas vīru V. Vaškeviču, gan arī krimināllietas, kur viņi abi atzīti par cietušajiem, ir viens vesels - visur figurē vienas un tās pašas personas, viena un tā pati iestāde - KNAB, un pat šīs iestādes amatpersonas arī ir tās pašas. Taču apsūdzības puse RD lietā spītīgi nevēlas atzīt šo saikni un ļaut aizstāvībai pievienot materiālus no citiem kriminālprocesiem, kas pierādītu to savstarpējo sakarību un liecinošo personu ieinteresētību sniegt nepatiesas un apmelojošas liecības. Otrs moments, kāpēc RD lieta, manuprāt, atšķiras no citiem kriminālprocesiem - tajā ir ļoti vāji argumentēta apsūdzība. Ja mēs salīdzinām šo procesu ar citām krimināllietām, kur pierādījumu kopums parasti ir daudz iespaidīgāks, šeit var precīzi redzēt, kā likti atsevišķi ķieģelīši, lai uzbūvētu apsūdzību manai klientei, neesot nevienam reālam pierādījumam. Aizstāvībai uzlikts par pienākumu pierādīt apsūdzēto nevainīgumu - un vienlaicīgi liegts to darīt, jo visi aizstāvības lūgumi, īpaši tie, kas var skart KNAB amatpersonu godprātību, tiek noraidīti. Prokurors, kuram jābūt ieinteresētam patiesības noskaidrošanā, iebilst pret mūsu lūgumiem vispusīgi pārbaudīt lietas apstākļus.
Tas ļauj uzskatīt, ka process ir politiski inspirēts un izskaidrojums tam - RD lieta ir daļa no lielā kopējā procesa pret I. Vilkasti un V. Vaškeviču. Sabrūkot apsūdzībai šajā procesā, var krist viss šis «kāršu namiņš» un kādam, visticamāk, par to būtu jāatbild. Tāpēc, ievērojot, ka gan pret I. Vilkasti, gan pret V. Vaškeviču tika izdarīti vairāki noziegumi - tajā skaitā V. Vaškeviča slepkavības mēģinājums -, visi šie gadiem ilgstošie kriminālprocesi pret abiem ir tikai mēģinājums piesegt sevi nolūkā izvairīties no atbildības par pastrādātajiem noziegumiem.
Kurus apsūdzības izvirzītos faktus apstrīdat?
Visus. Jo apsūdzībā izklāstītais nekad nav noticis. Apsūdzība balstās tikai uz trim, turklāt netiešiem, pierādījumiem. Pirmais ir māklera Raimonda Štālberga liecības un 2007. gada 3. jūlija iesniegums KNAB, ka viņš ir kukuļojis RD amatpersonas I. Vilkastes interesēs. Taču interesanti - iesniegumu R. Štālbergs uzrakstījis sešas dienas pēc tam, kad pašam R. Štālbergam pēc I. Vilkastes iesnieguma izvirzīja apsūdzību izspiešanā. Būtiska nianse - R. Štālbergs savās liecībās par it kā notikušo kukuļdošanu min to pašu summu, kuru mēģināja izspiest no I. Vilkastes. Bet nevienu šī sakritība neinteresē.
Ko tas maina kukuļošanas lietā?
R. Štālbergs nekad nav bijis manas klientes vai viņas uzņēmuma biznesa partneris. Nekāda tiesiskā pamata pieprasīt no I. Vilkastes miljonus, ko viņš darīja, veicot izspiešanu, viņam nebija. Taču R. Štālbergs apzinājās, kas viņam draudēs par izspiešanas mēģinājumu, tādēļ aktīvi centās radīt pārliecību, ka ir I. Vilkastes biznesa partneris. Sniedzot nepatieso liecību, ka maksājis miljona eiro kukuli I. Vilkastes interesēs, viņš mēģināja parādīt, ka centies no I. Vilkastes atprasīt šo summu, nevis noziedzīgi veicis izspiešanu, cerot izvairīties no apsūdzības daudz smagākā noziegumā.
Balstoties uz citā noziegumā apsūdzēta cilvēka liecību, tiek sākts cits kriminālprocess, kurā apsūdzēta arī I. Vilkaste?
KNAB sākotnēji iesniegumu atstāja bez ievērības un kriminālprocesu neuzsāka. Par šo iesniegumu KNAB operatīvie darbinieki atcerējās apmēram pēc pusgada, kad «notvēra» RD amatpersonu Raimondu Janitu (gan par citām epizodēm, kurām nav nekāda sakara ar Rusova ielas epizodi). R. Janitu cietuma slimnīcā ilgstoši pa 6-7 stundām dienā pratināja, viņu apmeklēja arī KNAB operatīvās daļas vadītājs J. Jurašs, acīmredzot veicot ar viņu «neformālās sarunas». Pēkšņi vienā dienā R. Janitam grozīja drošības līdzekli no apcietinājuma uz maigāku, taču ar visai dīvainu papildu ierobežojumu - aizliegumu tuvoties I. Vilkastei, kura nekādā veidā nebija saistīta ar R. Janitam pirms tam inkriminētajām epizodēm. Un vēl - atbrīvošanas dienā R. Janita uzreiz dodas uz KNAB un vaļsirdīgi atzīstas, ka 2005. gada vasarā it kā bijis starpnieks RD amatpersonu kukuļdošanā. Oficiāli I. Vilkastes uzvārds lietā parādās pēc tam, kad R. Janitam jau piemērots aizliegums viņai tuvoties! Tiesā mēs no valsts apsūdzības uzturētāja tā arī nesadzirdējām skaidrojumu šai visai dīvainajai «sakritībai». Taču arī šis otrs pierādījums Rusova ielas epizodē - R. Janitas liecības - ir nekvalitatīvs. Divu apsūdzības liecinieku R. Janitas un R. Štālberga liecības ir stipri atšķirīgas, turklāt attiecībā uz pašu apsūdzības būtību - par slavenajā, bet neviena tā arī neredzētajā kurpju kastē it kā bijušās naudas valūtu - eiro vai lati, naudas izskatu - viens saka, ka tās bijušas dažāda nomināla, nolietotas, kamēr otrs apgalvo, ka tās bijušas jaunas banknošu paciņas, kas apzīmogotas ar bankas zīmotnēm, par nodoto summu, naudas nodošanas laiku - novembris vai maijs, utt. Taču šīs nesakritības nevienu, izņemot aizstāvību, nesatrauc.
Nevienam nešķiet arī svarīgi, no kurienes vispār varēja rasties tik milzīga summa skaidrā naudā. I. Vilkaste vairākkārt lūdza VID veikt R. Štālbergam padziļināto pārbaudi, lai noskaidrotu, kā un kur ne īpaši turīgs mākleris varēja dabūt milzīgu naudas summu, kuru it kā iemaksājis kā kukuli RD amatersonām. Tas nav darīts. Visiem tas šķiet pilnīgi iespējams. Bet izspiešanas fakts no I. Vilkastes un R. Štālberga attiecīga ieinteresētība I. Vilkastes apsūdzībā RD krimināllietā nez kādēļ kļuvis mazsvarīgs fakts. Tikpat nenozīmīgs apsūdzībai šķiet tas, ka 2004. gada oktobrī R. Štālbergu par citu nodarījumu notiesāja uz pieciem gadiem nosacīti ar mantas konfiskāciju. Kā viņam jau pēc gada varēja būt miljons skaidrā naudā?
No kurienes radusies kurpju kaste, ja jau neviens nav ar to redzēts?
Pēc R. Janitas atzīšanās it kā kukuļošanas starpniecībā R. Štālbergs brīvprātīgi iesniedz izmeklētājiem divas savas 2005. un 2006. gada dienasgrāmatas ar ikdienas pierakstiem. Tieši dienasgrāmata par 2005. gadu ir trešais un pēdējais apsūdzības pierādījums. Dienasgrāmatas pievietoja krimināllietas materiāliem, taču KNAB izmeklētāji nekādas darbības ar tām neveica. Bet 2008. gada 24. jūlijā R. Štālbergs pēkšņi iesniedza KNAB izmeklētājam R. Kuzmam lūgumu ļaut viņam iepazīties ar savām dienasgrāmatām, un R. Kuzma izrāda kārtējo pretimnākšanu R. Štālbergam, izsniedzot viņam tās. Tikai pēc R. Štālberga «iepazīšanās» ar paša rakstīto dienasgrāmatu saturu prokurors konstatē, ka dienasgrāmatas 2005. gada 17. novembra lappusē figurē ieraksts «Nodevu kurpju kasti».
Šis ieraksts izrādās liktenīgs apsūdzētajiem...
Varbūt arī tā, ja pieņemam, ka tas tur bija jau kopš 2005. gada 17. novembra. Taču mēs šo it kā lietisko pierādījumu apšaubām. Jo kādēļ par šo ierakstu sāk runāt tikai septembrī, turklāt dažus mēnešus pēc tam, kad R. Štālbergs ir «iepazinies» ar savu dienasgrāmatu saturu un kāpēc pirms tam neviens to ierakstu nav pamanījis - arī uz šo aizstāvības argumentu valsts apsūdzības uzturētājs nekādu atbildi pēc būtības nav sniedzis.
Uzskatāt, ka ieraksts par kurpju kasti radās vēlāk?
Mums ir liels pamats tā uzskatīt. Taču mēs to nevaram pārbaudīt, jo ne tiesa, ne apsūdzība tam nepiekrīt. Esam lūguši veikt ieraksta ekspertīzi Vācijas Kriminālpolicijas Kriminālistikas laboratorijā (Latvijā šādu ekspertīzi neveic). Mūs interesē, vai šis ieraksts izdarīts 2005. gada 17. novembrī vai ap to datumu, nevis 2008. gada 24. jūlijā. Šis ir viens no apsūdzības pamatiem, uz ko balstās prokuratūra. Ja ieraksts nav izdarīts vēlāk (faktiski viltots), labi, apsūdzības pozīcijas nostiprinās, aizstāvības argumenti samazinās. Tādēļ nesaprotu, kādēļ apsūdzība tik ļoti pretojas ekspertīzes veikšanai. Kas attiecas uz otru dienasgrāmatu - par 2006. gadu, prokurors M. Leja nesaprotamu iemeslu dēļ jau pēc lietas nodošanas tiesai to atdevis R. Štālbergam, lai arī ar lietiskiem pierādījumiem tobrīd rīkoties varēja tikai tiesa. Šai dienasgrāmatai arī ir nozīme lietā - jo savās gaužām pretrunīgajās liecībās R. Štālbergs apgalvoja, ka notikumi norisinājās nevis 2005. gada novembrī, bet 2006. gada maijā. Tātad ļoti iespējams, ka 2006. gada dienasgrāmatā varēja atrasties vēl viens ieraksts par kurpju kastes nodošanu - vai vēl jo vairāk, apliecinājums R. Štālberga «ciešai draudzībai» ar KNAB operatīvajiem darbiniekiem - taču prokurors šo pierādījumu ir faktiski iznīcinājis. Mums ļāva ar roku pārrakstīt 2005. gada dienasgrāmatas tekstu (tā arī nesapratu, kādēļ tika aizliegts to vienkārši nokopēt), un man ir palikusi pārliecība, ka šī dienasgrāmata ir pilna ar viltojumiem. Taču to var pierādīt tikai ekspertīze.
Piemēram?
2005. gada dienasgrāmatā R. Štālbergs piemin kādu personu, ar kuru it kā ticies un kura būtu saistošais posms starp viņu un I. Vilkasti, taču šī persona līdz 2006. gada augustam strādāja citur un R. Štālbergs nekādi nevarēja viņu satikt. Vismaz ne saistībā ar I. Vilkasti. Taču apsūdzība nepiekrīt arī mūsu lūgumam uzaicināt uz tiesu šo personu, kura var apliecināt, ka R. Štālberga dienasgrāmatas ieraksti neatbilst patiesībai. Apsūdzība pat nepiekrita izsaukt atkārtotai liecību sniegšanai pašu R. Štālbergu, argumentējot: lai arī iepriekš sniegtajās liecībās ir daudz nesakritību un neprecizitāšu, tas nemaina lietas būtību saistībā ar visu apsūdzību kopumā. Prokurors dažviet tic savam galvenajam lieciniekam, bet dažviet netic, kas ir visai dīvaina un apsūdzībai neraksturīga pozīcija.