Nav noslēpums, ka Rīgas dome ļoti veiksmīgi strādā ar plašsaziņas līdzekļiem, ģenerējot domes vadībai izdevīgu informatīvo plūsmu par labajiem darbiem utt. Bet tas ir koks ar diviem galiem. Šī mediju radītā pasaule ir viens, bet ikviens kaut cik adekvāts politiķis saprot, ka kāds ar viņu ir arī neapmierināts. Un problēma ir tā, ka mediju atspoguļojums, kas stāsta tikai par tavām veiksmēm, vienā brīdī sāk traucēt saskatīt iespējamos pretiniekus, neapmierinātos. Ušakovs joprojām dejo uz skatuves viens, bet tie prožektori viņu apmirdz tik ļoti, ka viņš vairs neredz, kas notiek tumsā, zālē - cik tur sēž, cik aizgājuši prom, vai kāds jau nezogas ar dunci... Respektīvi, Ušakovs visu ir izdarījis, kā saka, pēc grāmatas, izbūvējot mediju attiecības, bet tas arī rada problēmu. Normāli būtu tā, ka politiķis no rīta atver avīzi vai kādu citu mediju un saprot, ko runā viņa ienaidnieki. Šobrīd tā nav, un mērs, iespējams, sāk nervozēt, kas izraisa arī jūsu pieminētos asos izteikumus. Viņam būtu izdevīgāk, ja būtu stiprs pretinieks, pret kuru mobilizēties, nevis nodarboties ar mēģinājumiem pienaglot galertu pie sienas...
Kā, jūsuprāt, pēdējos mēnešos ir saturiski mainījies labējo partiju piedāvājums Rīgā?
Man tomēr liekas, ka tās joprojām ir variācijas par tēmu rāmī, ko iezīmējusi RD pašreizējā vadība.
Ēku siltināšana nu gan neietilpa šajā rāmī...
Nu jā, bet šo tēmu izvirzīja lielie komunālie maksājumi šoziem, nevis pašu Ušakova oponentu izdoma. Paskatieties uz pārējām tēmām - Rīgas satiksme, sociālie pabalsti. Attiecīgi piedāvājums grozās ap niansēm: tieši kam bezmaksas braukšana, kā piekoriģēt pabalstu sistēmu... Nekā principiāli jauna.
Varbūt pašvaldību tematika ir tāda, kurā nekāda lielā jaunrade nemaz nav iespējama?
Tā tomēr ir politiķu māksla uztaustīt tēmas, kas cilvēkiem būtiskas. Piemēram, es īsti nesaprotu to jezgu ap Rīgas satiksmi - aptaujas liecina, ka pilsētnieki kopumā ar uzņēmuma darbu ir apmierināti. Varētu saprast, ja dāmas piedāvātu kaut ko principiāli jaunu - piemēram, pagarināt 6. tramvaja maršrutu līdz Garkalnei... Vai ierīkot tramvaju uz Bolderāju. Labi, ja bez ironijas, tad tik un tā opozīcijas piedāvājums apsīkst pie «mēs darīsim citādi». Tieši kā? «Citādi.»
Tātad, jūsuprāt, priekšvēlēšanu posms Rīgā nebūs interesants?
Grūti teikt. Pastāv taču iespēja, ka nacionāļi atradīs īsti labu asi konfrontācijai ar Lindermanu. Tas, protams, būs pavisam cits stāsts, toties dzirksteles pa gaisu. Jo nacionāļiem šobrīd ir izdevīgs brīdis. Agrāk aiz mobilizējošā saukļa «Krievi nāk!» bija grūti saskatīt, kas tur konkrēti nāk. Tagad ir Vladimirs Iļjičs, perfekti «ieguļas»...
Kā viņam, jūsuprāt, vispār veicas? Savulaik bija tēze, ka, ja Saskaņa uzskatīs par vajadzīgu nedot Lindermanam piekļuvi krievvalodīgo medijiem, Lindermana projekts ātri izčākstēs.
Sāksim ar to, ka neviena no t. s. latviešu partijām neapdraud Saskaņas centru (SC) nelatviešu vēlētāju daļā. Lindermans ar domubiedriem savukārt ir reāls konkurents. Un SC problēma ir tā, ka tu jau vari mobilizēt resursus, nelaist konkurentu medijos, bet, ja tas konkurents ir kustība ar reālām saknēm zināmā sabiedrības daļā, vienā brīdī šī daļa kā mediju patērētājs saka: hei, bet kur ir tas puisis, kurš mūs interesē? Lai nacionāļi neapvainojas par salīdzinājumu, bet tas atgādina Visu Latvijai! (VL) evolūciju. «Vecajiem tēvzemiešiem» bija resursi, VL ilgstoši ignorēja, bet vai tas traucēja VL uzplaukt? Nē. Kas savukārt notika ar tēvzemiešiem?
Ja, jūsuprāt, Lindermana kompānijai ir «reālas saknes», kas tā par augsni?
Viss, kas saistīts ar krievu valodu. Turklāt ir jauna, būtiska un no valsts viedokļa būtiska nianse - uzsvars vairs nav uz to, ka latviešu valodu grūti iemācīties, pārāk stingras prasības utt. Tagad vēstījums ir: mēs varam, bet negribam! Un tas rada diskomfortu pat SC, kas labprāt runā par valsts valodas mācīšanas programmu Rīgā.
Bet vai ar to nav par maz partijai ar tik lielām ambīcijām? Kāds ir Dzimtās valodas piedāvājums?
«Mēs viņiem parādīsim!»
Atvainojiet, tieši ko «parādīs»?
Nav jau būtiski. «Mēs liksim viņiem nervozēt». «Viņi no mums baidīsies». Zināmai auditorijai pietiek.
Ja runā par asākiem pavērsieniem priekšvēlēšanu kampaņā, tad mēra un vicemēra nometne labprāt attīsta tēzi, ka citu argumentu trūkums liks labējām partijām ķerties pie represīvo iestāžu palīdzības. Tā nav paranoja?
Kāpēc paranoja? Politiskā loģika spiež darīt visu, lai padarītu savu piedāvājumu ticamu. Ja tu visu laiku runā par korupciju Rīgas domē, tad vienā brīdī tev nepieciešams nodemonstrēt publikai to korumpantu. Tas var arī neizdoties, bet kopumā tā ir labi zināmā situācija ar bisi pie sienas, kas, ja nu tur vispār karājas, kaut kad izšaus.
Ja paveras uz novadiem, tad gaidāmās vēlēšanas laikam saturiski lielas izmaiņas nenesīs?
Nu, ja Liepājas metalurga problēmas neatrisināsies, tad daži tūkstoši vēlētāju, kas kļuvuši par bezdarbniekiem, var stipri vien pamainīt prioritātes... Kopumā turpinās tendence, ko varētu apzīmēt kā t. s. lielo partiju izstumšana no novadiem un lokālo partiju nostiprināšanās. Lielās partijas mēģina tam pretdarboties, uzņemot savās rindās vietējos līderus, kuri kaut kādu iemeslu dēļ palikuši bez politiskā «jumta».
Un vēlētājs to akceptē? Piemēram, ka cilvēks desmit gadu garumā bijis «oranžs», bet nu kļūst par Vienotības biedru?
Ne tikai akceptē, bet arī atzinīgi novērtē kā pragmatisku politiku. Novadam nepieciešamas investīcijas. Bez atbalsta valdībā tās iegūt nevar. Viss. Partijas maiņa ir taktika, lai īstenotu vietējiem saprotamu mērķi. Jau pieminētajā Liepājā tāds ir mēra Seska ilglaicīguma iemesls: man šķiet, ka viņa partija ir pamanījusies saslēgt sadarbības līgumus ar n-tajām citām partijām. Tas saucas pragmatisms...
Vai valdības partiju ķildas pēc 1. jūnija mazināsies? Respektīvi, vai šo grūstīšanos nosaka vēlme pozicionēties vēlētāju priekšā?
Domāju, ka nekas nemazināsies, jo iemesli ir spēku samēra kopējās izmaiņas koalīcijā (piemēram, Reformu partijas vājums), tādēļ izmaiņas valdībā būs.