Ar airi pa Ķemeru dūņām

Ķemeru nacionālajā parkā ir divas upītes - Vēršupīte gan ūdens līmeņa, gan putnu ligzdošanas dēļ laivojama tikai rudenī, savukārt Vecslocene - visu gadu. Sazināmies ar Ķemeru nacionālo parku, kur apstiprina, ka Vecslocenē mazliet ūdens ir, tad nu dodamies ekspedīcijā īstenot savu plānu. Kanoe laivu no Jenču laivām uzliekam uz vieglās mašīnas jumta, pārējās vajadzīgās laivas sarunājam no Jāņa Baloža, kuram pieder jūras kajaki, kas izrādās kā radīti laivošanai seklajā un purvainajā Vecslocenē. Sēžamies laivās vietā, kas vairāk izskatās pēc ūdens stigas, nevis upītes. Pārsvarā virs dūņām ūdens ir tikai dažus centimetrus, bet kopumā laivošana padodas viegli. Pavisam drīz jau iebraucam starp augstām niedrēm, kas rada sajūtu, ka esam nokļuvuši kādā eksotiskā vietā un jāuzmanās no krokodiliem. Bet neko vairāk par dažām izbiedētām pīlēm gan nepamanām. Palēnām arī iemanāmies manevrēt garos kajakus un līkumos neiesprūst. Pēc pāris kilometriem esam pie Jaunķemeru šosejas, kur Vecslocene vienkārši beidzas un turpinās otrā pusē. Uzmanīgi pārnesam laivas, un šeit ir vēl interesantāk. Upe savienojas ar niedru ieskautiem labirintiem - izejām uz dīķveidīgiem veidojumiem. Bet kopumā viegli sekot pa platāko eju, lai nepazaudētu Vecslocenes tecējumu. Izrādās, ka seklais ūdens ir mānīgs, neveiklākajiem pārvarot šķērsli, gadās iekrist arī līdz padusēm dūņās. Līdz pat Slokas ezeram regulāri jūtama sēravotu smarža. Pēc izpēršanās dūņās jūtamies pacilāti, ieairējot Slokas ezerā. Beidzot plašumi, putnu bari un vējš matos. Mūsu uzdevums ir pārairēt pāri ezeram un atrast upītes turpinājumu otrā pusē. Vienīgais, kā šeit trūkst, ir dabas gids, kas varētu pastāstīt par visiem šiem augiem, ko redzam upītes krastā. Jo tuvāk Slokai, jo upītē vairāk atkritumu. Diemžēl. Katrs savācam pa kādai pudelei, lai upīti aiz sevis padarītu tīrāku...