Panevēžas teātris, uz kuru leģendārā Joza Miltiņa laikā teātra profesionāļi brauca kā svētceļojumā, pēdējos gados, pēc pašu teiktā, palicis Lietuvas kultūras dzīves perifērijā. Te ilgstoši nav neviena štata režisora, arī kritiķi braucot reti, un pirms pusotra gada ieceltais direktors Romualdo Vikršaitis stāsta, ka nākas meklēt dažādas iespējas, kā dabūt uzrāvienu, likt par sevi runāt. Viena no iespējām paplašināt teātra iespējas ir sadarbība ar Latviju, tāpēc te strādā Regnārs Vaivars un Māra Ķimele un tāpēc maijā noslēgts līgums uz trim gadiem ar Dailes teātri par izrāžu apmaiņu. Jauni, interesanti režisori, kas turklāt vēlētos strādāt Panevēžas teātrī, Lietuvā šobrīd ir deficīts, uzsver direktors.
Atšķirīga skola
Ar Latvijā labi zināmo Rolandu Atkočūnu Panevēžas teātra ceļi šķīrušies pēc vienas sezonas. Par iemeslu direktors īpaši runāt negrib, taču nojaušams, ka teātris vēlētos pastāvīgu štata režisoru vai pat māksliniecisko vadītāju, kas regulāri ir uz vietas un strādā ar trupu arī kā pedagogs. Tieši R. Atkočūns pievērsis teātra uzmanību Regnāram Vaivaram un rosinājis piedāvāt viņam darbu. Pie Bračkām režisors un teātris nonākuši pamazām - R. Vaivars piedāvājis teātrim aptuveni desmit lugu, taču beigās vienojušies tieši par šo materiālu. (Jaunajā Rīgas teātrī 24., 25.V bija pēdējā Bračku izrāde.)
«Es uzzināju, ka lietuviešu teātris ir vēl atšķirīgāks, nekā biju domājis līdz šim,» saka režisors Regnārs Vaivars. Atšķirības esot metodikā, attiecībās starp aktieri un režisoru un daudz ko citu, bet to nevarot izstāstīt. Ja JRT izrāde tapa, sižetu veidojot lielā mērā ar kolektīvā darba metodi, tad Panevēžā aktieri ir tādam darba stilam mazāk trenēti, etīdes aktieri nav spēlējuši kopš augstskolas laikiem, tādēļ nācies izmantot jau JRT iestrādes. Iespējams, tāpēc arī JRT Bračkas un Panevēžas teātra Bičai ir līdzīgākas, nekā sākumā iecerēts. Aktieru psiholoģijā liela vieta esot Lietuvā valdošajam katolicismam, atzīst režisors.
Samērā nelielā pilsētā, kāda ir Panevēža, izrāde par boksa tematiku ir nenoliedzami svarīga arī vietējam boksa klubam Olimpietis. Klubs iesaistījies izrādes tapšanā, gan trenējot aktierus, gan piešķirot telpas treniņiem. Treneris Petrs Prokofjevs: «Protams, tā mums ir reklāma.»
Atvēzēties mērogos
Panevēžā darbu sākusi arī Māra Ķimele, un Ingas Ābeles Jasmīns bijusi viņas izvēle (luga piedzīvo režisoru intereses otro vilni, jo rudenī to iestudēs arī Valters Sīlis Nacionālajā teātrī). Direktors saka, ka lietuviešu valodā pārtulkots arī A. Brigaderes Lolitas brīnumputns, un nav izslēgts, ka to varētu iestudēt nākotnē. R. Vikšraitis atzīst, ka šobrīd Lietuvā ir gan režisoru problēma, jo jaunu vārdu ir maz un konkurence starp teātriem liela, tāpat arī mainījusies attieksme pret dramaturģiju, jaunu darbu ir maz, bet klasiķu darbi ar lielu simbolisko slodzi šobrīd nespēj teātrus ieinteresēt. Arī tāpēc teātris skatās latviešu dramaturģijas virzienā.
Maija sākumā noslēgts Panevēžas teātra sadarbības līgums ar Dailes teātri, paredzot gan izrāžu apmaiņu, neprasot maksu par telpu īri, gan semināru un pieredzes apmaiņas pasākumu rīkošanu. Līguma punkts, kas pagaidām izskatās neierasti, ir iecere abos teātros iestudēt viena autora darbus vai vienu un to pašu lugu, radot iespēju radošā un tehniskā personāla apmaiņai. Pirmais pasākums līguma ietvaros bija Māras Zālītes Margarētas izrāde Dailes teātra Mazajā zālē (režisors - Albīns Keleris). Panevēžas teātra repertuārā vairākus gadus ir arī šī paša režisora iestudētā M. Zālītes Visi cilvēki ir kaķi (Zemes nodoklis). Dailes teātris sadarbības līguma ietvaros rudenī vai ziemā viesosies Panevēžā, taču tālākie plāni vēl nav konkretizēti.
Panevēžas teātris meklē arī citas iespējas piesaistīt skatītājus, piemēram, vienā izrādē galveno lomu atveido Mantss Jankavičs, kurš nav profesionāls aktieris, bet kļuvis slavens pēc filmas Tads Blinda. «Iestudējam izrādes ļoti dažādiem skatītājiem, arī šodien, redzu, ir atnākuši daudzi cilvēki, kurus līdz šim es teātrī neesmu redzējis,» stāsta R. Vikršaitis, režisors, kurš par direktoru pieņemts ar nosacījumu, ka pats neiestudēs. Viņš nopriecājas, uzzinot, ka Regnārs Vaivars būtu gatavs vēl kādu reizi strādāt Panevēžā - pats līdz pirmizrādei neesot sadūšojies režisoram šādu piedāvājumu izteikt.