Jāsāk ar draudzīgu sarunu un ierosinājumiem - ar klases audzinātāju, ar priekšmetu skolotājiem, ar skolas vadību, ar skolas padomi, nopietnāku konfliktu gadījumos jāiesaista inspekcijas, valsts iestādes. Vecākiem jāzina savas tiesības, taču pašiem jānoliek malā emocijas, sava sāpīgā skolas pieredze.
Bieži vecāki savu viedokli uztver kā pareizo, lai gan pat vienā jautājumā viņu domas ir pretrunīgas. Vecāki mēdz savu bērnu spējas gan pārvērtēt, gan nenovērtēt. Arī vecāku padomēm nereti pietrūkst zināšanu, prasmju, ideju un drosmes, lai mērķtiecīgi organizētu savu darbu. «Varbūt arī skolu padomju pārstāvjiem jāorganizē mācības?» jautā kāda mamma un turpina, uzsverot vecāku atbildību: «Vecāki bieži saka - to skolu gribu, šo ne, tas skolotājs ir tāds, tas šitāds. Paldies skolotājiem, ka viņi nesaka, kādi mēs paši esam vecāki... Bieži vien tieši no vecāku attieksmes ir atkarīgs, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi bērns spēj mācīties. Vai bērns ir gatavs piepūlēties, vai vecāki viņu atbalsta pietiekami, nevis attaisno slinkumu, sliktu uzvedību?»
Jo labāk skolotāji iepazīst bērnu, bet vecāki - skolas pieeju, metodes (ne bez skolas skaidrojumiem), jo labāka būs sadarbība, uzsver vecāku apvienības. Katram ir sava skološanās pieredze, un tā iespaido izpratni par skolas procesiem. «Tomēr gadījumi, kad vecākiem ir plašs redzesloks un viņi spēj argumentēti pamatot, kādēļ un kādas pārmaiņas nepieciešamas, parādās arvien biežāk. Skolas gan viņus uztver dažādi - reizēm viņi kļūst par nozīmīgu resursu skolas attīstībā un reizēm par traucēkli,» - tā R. Ozols no IM.