Lai gan Eiropas Parlamenta vēlēšanu trakums vēl liekas aizvakardiena, partijas jau gatavo savas programmas rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Kaut arī šis žanrs nav populāra lasāmviela elektorāta vairākuma skatījumā, tomēr būtu lieki to novērtēt par zemu - piemēram, žurnālisti publiskās debatēs mēdz konfrontēt kandidātus ar medija izpratnē populistiskiem vai jocīgiem solījumiem, un, ja pretendents uz darbu Jēkaba ielā spēj vien paša partijas tēzes komentēt izvairīgi un nesakarīgi, gan jau tas cilvēku izvēli ietekmē.
Tātad - ja nerunājam par partijām, kas jau izlēmušas rīkoties atbilstoši principam «papīrs pacieš visu», dažas rekomendācijas pārējām.
Ir skaidrs, ka programmu žanram ir objektīvs apmēra ierobežojums, attiecīgi piekasīgus vērtētājus apmierinošu detalizācijas pakāpi šajās pāris tūkstoš zīmēs sasniegt nav iespējams. Tomēr tas nenozīmē, ka partijai nav jāspēj atbildēt: a) cik solījums izmaksās un no kādiem avotiem tas tiks finansēts; b) ja runa ir par nodokļu likmju izmaiņām, ir jāspēj nosaukt konkrētus procentus, nevis «paaugstināsim» vai «samazināsim»; c) kādā laika periodā tas tiks īstenots (pirmajā pusgadā, gadā utt.); d) ja tiek lietoti vārdu savienojumi «luksusa patēriņš», «dārgi īpašumi», «pārliecīga birokrātija» un tamlīdzīgi, ir jānosauc kritēriji, kas ar to tiek saprasts. Neder atruna: «To taču ikviens pats saprot…» Piemēram, ja runa ir par administratīvo slogu, ir jābūt skaidrojumam, par kādām procedūrām kā tādām, to ilgumu u. c. ir runa. Tālāk - kandidātam ir jāspēj ieskicēt, kas maināms vai papildināms likumdošanā, lai programmā ierakstīto varētu īstenot, un, ja tas ir pretrunā ar kādām no Latvijas starptautiskajām saistībām, kā situāciju risināt. Te arī minams, ka kandidātiem būtu svētīgi apzināt un iegaumēt jau esošo vai drīzumā gaidāmo regulējumu kādā jautājumā, lai nebūtu tā, ka tiek solīts (pat no tīras sirds) kaut kas tāds, kas jau tāpat stāsies spēkā tuvāko mēnešu laikā, vai arī ka kandidāts piesaka izmaiņas nozarē, nemaz nezinot reālo situāciju tajā (nepietiek ar «tur viss ir slikti»).
Partijām jārēķinās arī ar to, ka, lai cik labas un pat izpildāmas būtu to programmas, kandidātiem jāspēj formulēt attieksmi pret potenciālo priekšgājēju atstāto mantojumu. Neder «sāksim no baltas lapas» modelis - ja ļaudis ir ilgstoši klausījušies, piemēram, par gaidāmām izmaiņām veselības aprūpes finansējuma modelī vai skolu tīklā, nevar attraukt, ka tie ir citai partijai uzdodami jautājumi, mums par to viedokļa nav. Nav nekas nosodāms, ja kandidāts par viņam profesionāli svešu jautājumu bilst, ka sīkāk par to var izteikties partijas biedrs X, tomēr nevar būt tik šaura specializācija, ka sakāms vispār nav nekas (jo tas vedinātu domāt, ka konkrētā partija nenopietni izturas pret savu programmu - nav kaut pamatnostādņu līmenī izrunājusi plašākā lokā).
Rezumējot: paralēli tradicionālajām programmām partijām, tēlaini izsakoties, jāņem trīsreiz biezāka papīra lokšņu čupiņa un apzinīgi jāizturas pret, sauciet, kā gribat, špikeriem, informatīviem materiāliem vai vēl sazin kā.