Obligāto apli suns veic gluži vai dejas solī. Atskan skatītāju aplausi. Dzintra nostājas Rasmusam priekšā. Suns priecīgi luncina asti un nenovērš acis no hendleres. Dzintra smejot atklāj sava hobija darba knifiņu: «Sunim ringā jāiekāro mani vairāk par visu citu pasaulē, tad viņš būs dabisks, skaists, parādīs temperamentu un būs laimīgs. Eksperti augstu vērtē suni, kas darbu dara ar prieku.» Tā arī bija - atkal aplausi un balva Rasmusam.
Suņu body art
Kad Dzintra kopā ar Latvijā pagaidām vēl retās šķirnes Sicīlijas kurta Rasmusa saimnieci Sanitu Kozlovsku nolēma piedalīties starptautiskajās suņu izstādēs Zadarā (Horvātija) un Dortmundē, viņas paņēma līdzi arī Dzintras suņus - vipetu Džesperu un čivavu Burito. Burito nekad nepiedalās izstādēs, «viņš vienmēr ir karsējmeitene». Subjektīvu apsvērumu dēļ šoreiz ringā negāja arī Džespers, kurš ir viens no titulētākajiem vipetiem Eiropā. Toties Rasmuss atveda mājās Zadarā un Dortmundē gūtās juniora uzvarētāja balvas, bet Dortmundē ieguva arī junioru uzvarētāja kausus un CAC (Certificate au Champion). Dzintrai par to liels gandarījums, jo «nav vērts triekties ar suņiem divus tūkstošus kilometru garā ceļā, lai atgrieztos mājās tukšām rokām.»
Ko izstādēs vērtē eksperti? Dzintra: «Lielākā daļa vērtē dzīvnieka eksterjeru, temperamentu un kustības, bet katram ekspertam ir savi «punktiņi» - daži apjūsmo suņa galvu, citi pievērš uzmanību apmatojumam vai vēro, kā hendlers strādā ringā u. tml. Tāpēc nekad iepriekš nevar paredzēt tiesneša subjektīvo skatījumu. Savukārt hendleram vienmēr jābūt pārliecinātam, ka viņš uzvarēs, un sunim jājūt, ka viņš ir vissmukākais. Pieradušiem suņiem katra izstāde ir kā jauks savstarpējs burziņš, bet iziešana ringā - nopietns darbs dažu minūšu garumā.»
Ne bez lampu drudža
Kā kļūt par hendleru? Dzintra šo jomu labi pārzina: «Ir jāmīl suņi un jāiegūst nopietnas zināšanas. Esmu juriste, bet man vienmēr patikuši suņi. Latvijas Kinoloģiskās federācijas kursos ieguvu kinologa izglītību. Ar suņu izstādīšanu sāku nodarboties pirms piecpadsmit gadiem, kad man bija pirmais izstāžu suns bladhaunds. Pēc tam bija kurti un vipeti, palīdzu izstādīt arī kluba kolēģu un draugu suņus. Pasaulē hendlera profesija ir ļoti populāra un labi apmaksāta, pie mums tā vēl īsti nav novērtēta.» Dzintra neslēpj, ka pirms ringa lampu drudzis piemetas joprojām, bet viņa neskaita mantras un ārēji ir ļoti mierīga. Katra izstāde paliek prātā ar kaut ko savu. Vācieši, piemēram, ir lieli perfekcionisti, izstādes ir labi organizētas, tajās valda izcila kārtība, taču, ja nezini vācu valodu, situācija nav no vieglajām: «No svešvalodām pārzinu krievu un angļu valodu, mazliet varu runāt poliski, bet Dortmundē pat informācijas centra un ringa darbinieki runāja tikai dzimtajā valodā.»
Kā izstādēs tērpjas hendleri? Dzintra novērojusi, ka katram ir savs dress code, tomēr: «Parasti vīrieši hendleri, un viņu ārzemēs ir vairāk, ringā strādā uzvalkos, sievietes ģērbjas kostīmos. Jaunas meitenes ir demokrātiskākas, pīrsingi un saplēsti džinsi arī var izskatīties gaumīgi. Mana draudzene parasti saģērbjas tik šiki, ka ķircinu viņu - ja eksperts būs sieviete, viņa aiz skaudības pazeminās vērtējumu. Dortmundes izstādē daudzi hendleri no Polijas un Slovākijas strādāja savos tautas tērpos, un tas izskatījās efektīgi.»
Kopējais vērojums? «Šķiet, ka no modes iziet nopietnās suņu šķirnes, viņu vietā nāk dekoratīvie sunīši. Lepnumu raisīja fakts, ka no Latvijas uz izstādēm bija atvesti skaisti un labas kvalitātes suņi.»
Vaļasprieks ver pasauli
Lielākajai daļai cilvēku šādi ceļojumi var šķist nesaprotami - tāli pārbraucieni, samērā lieli izdevumi, izstāžu burzma. Dzintrai ceļojumi pa pasauli kopā ar suņiem ir vaļasprieks: «Cilvēks vienmēr kaut ko atrod sirdij. Vieni krāj markas, citi fano par hokeju. Visi mani ceļojumi saistīti ar suņiem. Braucot uz izstādēm, apvienojam vairākus hobijus - izstādi, skaistu vietu apskati. Šajā reizē biju Noišvānšteinas pilī Bavārijā un pāris dienu baudījām Bledas (Slovēnija) skaistos skatus un pili.» Dzintrai patīk Horvātija: «Zadara ir piejūras pilsēta, tur izstādē katru dienu piedalījās ap 4000 suņu. Mūsējie Adrijas jūrā atklāja peldsezonu.»
Dzintra pati rezervē viesnīcas un plāno maršrutus. Eiropā viesnīcās par suni parasti jāpiemaksā pieci eiro, bet Polijā bieži nav jāmaksā nekas. Ceļot ar suni ārzemēs ir prieks, garāmgājēji smaida, katrs grib sunīti noglāstīt: «Cilvēki uzticas - ja saimnieks ar savu mīluli iet cilvēkos, suns nevienu neapdraud. Piedaloties izstādēs, esmu ieguvusi draugus daudzās pasaules valstīs, tas vien ir ko vērts.»