Globalizācijas spiediens uz mazām nācijām ir tik būtisks, ka - lai cik nekorekti tas skan - skaitliski nelielu etnosu pastāvēšanai XXI gadsimta Eiropā noderīga ir šādu etnosu pieredze PSRS un tās nacionālās politikas pārmantotājā - Krievijā. Citiem vārdiem sakot, lai cik tas latviešiem izklausītos nepatīkami, ir vērts analizēt, kā savu identitāti sargājuši, zaudējuši, piemēram, mordvieši (tikpat labi karēļi utt.) Krievijā. Kuriem ir sava republika, karogs, ģerbonis, oficiālās valodas statuss (paralēli ar krievu...), bet nācijas ilgtspēja ir nopietni apdraudēta.
Kas identitātes saglabāšanu apgrūtinājis un to pat apdraud?
Vēsturiski izveidojās situācija, ka daļa no nācijas tika t. s. nacionālo kvotu sistēmas ietvaros jau PSRS laikos iesaistīta vietējās varas struktūrās. Deviņdesmito gadu sākumā, kad nacionālā atmoda sākās arī starp Krievijas tautām, izrādījās, ka šai nacionālajai varas elitei (ja vien elites vārds te vietā) nācijas nostiprināšanas jautājumi ir krietni nebūtiskāki par ērtu status quo saglabāšanu, ja vien saglabājas šo atsevišķo indivīdu vara. Tātad pirmais riska faktors ir: mazu nāciju politiskās elites ir ļoti viegli iekārdināmas ar varas augli un kļūst kosmopolītiskas (kā nu tās šo jēdzienu saprot).
Otrs risks ir šķelšanās pat to nācijas pārstāvju rindās, kuriem etniskā identitāte ir svarīga. Mordviešu gadījumā viņu kā vienas nācijas pozīciju nostiprināšanai krietni par ļaunu nāca patriotu vēlme identitāti definēt vēl sīkāk, vadoties pēc valodas īpatnībām (mokša un erzja). Katra grupa cīnījās par savām specifiskajām interesēm, kopējās - izplūda. Lokālpatriotisms ir brīnišķīga lieta, tomēr dažas tā izpausmes Latvijā atgādina mordviešu versiju par «viensētnieciskumu».
Kā trešais riska faktors minams teritorijas smagais ekonomiskais stāvoklis. Mazliet vienkāršojot: kamēr nelielas mordviešu inteliģences, jauniešu grupiņas republikas galvaspilsētā Saranskā akcentēja nepieciešamību attīstīt un sargāt nacionālo identitāti, ievērojama mordviešu daļa deklarēja, ka pilnīgi pietiekama ir apziņa par piederību etnosam (tā teikt - ieraksts pasē un mordviešu svētku svinēšana) kā tādam un vispār krietni būtiskāki ir ekonomiskie jautājumi.
Vēl viena kļūda, kas «nolasās» Krievijas tautu likteņos, ir: nācijas pārliecība, ka iekarotās pozīcijas ir nesagraujamas. Ja izvērtē, ko deviņdesmito gadu sākumā savu nacionālo interešu vārdā izkaroja pat tādas lielas nācijas kā tatāri un kā viņu kā nācijas telpa ir sarukusi šobrīd, jāsecina, ka nācijas suverenitāte ir vērtība, kas jāaizstāv nepārtraukti.
Ja visi trīs minētie riska faktori ir atpazīstami arī latviešiem, tad sevis mierināšana ar argumentu, ka nedzīvojam taču Krievijā un mums nekas tāds nedraud, ir vieglprātība.